Projektu "Medaļas abas puses" sākam ar stāstu par Latvijas hokeja vēstures mazāk zināmajām lappusēm.
Lai gan hokejs Latvijā nav ne godalgotākais, ne masveidīgākais sporta veids, tomēr tieši hokejs pie mums ir sports ar īpašu auru. Milzīgo pacēlumu, ko radījušas Latvijas hokeja izlases uzvaras, var salīdzināt ar dziesmusvētkiem valsts atjaunošanas sākumā. Līdzjutēju fanātisms hokeju ir padarījis par Latvijas populārāko sportu.
Cīņa par godalgām, pilnas tribīnes, zvaigžņu statuss, ambīcijas, reibinošas uzvaras - tā ir profesionālā sporta redzamā puse. Otrā pusē ir laiks, kas nesaudzē nevienu, bet it īpaši tos, kas sevi sportam atdod bez atlikuma.
"Medaļas abas puses" - ar šādu nosaukumu TVNET sāk rakstu sēriju par Latvijas sporta leģendām - cilvēkiem, kas stāvējuši pie bobsleja, šķēpmešanas, basketbola, futbola, hokeja u.c. sporta veidu šūpuļa. Cilvēkiem, ar kuriem sācies un uzņēmis apgriezienus Latvijas profesionālais sports. Bet ko mēs zinām par viņu dzīvi, cenu, kas maksāta par sporta karjeru, likteni pēc aiziešanas no sporta?
Hokejs nav tikai zvaigžņotie Sandis Ozoliņš, Artūrs Irbe, Sergejs Žoltoks, Kārlis Skarstiņš, bet arī tie, kas reiz plecu pie pleca cīnījās uz laukuma, bet nu sen nogājuši no hokeja skatuves. Tomēr tieši viņi ir tie, kas lika pamatus Latvijas hokeja izaugsmei.
Laikā, kad pandēmija dzīvei bija norāvusi avārijas bremzi, un sporta klubos valdīja netipisks klusums, hokeja trenerim Guntim Bāliņam kopā ar domubiedriem dzima ideja izveidot biedrību "Hokeja atbalstam", kas uzņemtos regulāras rūpes par hokeja veterāniem. Remarka: biedrība apvieno cilvēkus no dažādām jomām, piemēram, viens no tās dibinātājiem ir zvērināts advokāts Artūrs Spīgulis. Pats būdams hokeja veterāns, Guntis labi zināja, cik grūti klājas dažiem no tiem, kas reiz, nesaudzējot sevi, skrāpēja ledu.
Tagad kāds no viņiem ir uz kruķiem, citam sirds vairs nevelk, bet pensija maza un dārgas zāles vajadzīgas katru mēnesi.
Guntis sāka apzināt kādreizējos amata brāļus, jautāja, kas kuram nepieciešams. Sākumā vīri bija piesardzīgi, bet nu ir uzticējuši savas problēmas Guntim, ko smejoties dēvē par "tēti". Biedrība "Hokeja atbalstam" šobrīd tur rūpi par vairāk nekā 50 hokeja vecmeistariem, medikamentiem vien katru mēnesi atvēlot līdz pat trim tūkstošiem eiro. Daži vecākie hokeja veterāni jau sasnieguši 90 gadu slieksni.
Lūk, daži no tiem, kuru vārdi ierakstīti Latvijas hokeja vēsturē:
Eduards Kļaviņš (1939) no 1955. gada spēlējis Rīgas Dinamo sastāvā. No 1959. līdz 1967. spēlējis PSRS čempionātā Daugavas sastāvā, 1968. gadā – Saratovā.
Ivars Plikšķis (1937) – 50., 60 gados spēlējis Latvijas meistarsacīkstēs Kuldīgā, Brocēnos, AEPR. No 1962. līdz 1992. gadam bijis vissavienības kategorijas, starptautiskās kategorijas un starptautiskās kategorijas hokeja tiesnesis. Šobrīd Latvijas Nacionālās goda kategorijas tiesnesis.
Kārlis Apsītis (1940) - spēlējis Latvijas meistarsacīkstēs RER, "Latvijas Bērzā", "Vecmeistarā", savienības sacensībās "Daugavā". Izcēlās ar augstu rezultativitāti. Septiņdesmito gadu sākumā bijis jauniešu treneris.
"Padomju laikā aktīvās sporta gaitas beidzās 30 gadu vecumā. Bija uzskats, ka ap šo laiku no tevis jau viss ir "izsūkts". Tagad 30 ir sportista brieduma gadi," stāstu par hokeja vēsturi iesāk Guntis Bāliņš. "Dažiem "pensionāriem" tomēr atļāva vēl uzspēlēt ārvalstu klubos. Piemēram, Helmuts Balderis, izcils tā laika uzbrucējs, NHL debitēja 37 gadu vecumā. Agrāk ar sportistu veselību nerēķinājās, dzina tikai uz priekšu. Mūsdienās tā nav, tāpēc sportisti spēlē līdz 40, pat 50 gadiem. Arī šodien hokejā ir tas pats traumatisms, tikai sportistu veselībai seko līdzi un medicīna ir citā līmenī," stāsta Guntis Bāliņš.
Ceļi, gūžas, locītavas, elkoņi, mugura - Bāliņš uzskaita, par ko sūdzas hokeja veterāni. "Daudziem ir problēmas ar muguru, jo savā laikā uz muguras cilājām svaru stieņus, bet toreiz neskatījās, pareizi vai nepareizi. Kad esi jauns, tu jau nedomā par veselību, gribi pierādīt sevi. Tāpat ir problēmas ar sirdi - no pārslodzes. Atceros, atbrauc ārsts un secina, ka ir pārslodzes. Saka, sportistiem jāatpūšas.
Treneri piekrītoši māj ar galvu: "Jā, jā." Līdzko ārsts aizbrauc, mēs maucam tālāk.
Ja bija pavisam slikti, vienu treniņu varēji izlaist." Piemēram, vasarā hokejistiem bija trīs četri treniņi dienā.
Nē, hokejs nav tik ļoti traumatisks, kā izskatās, turpina Guntis Bāliņš. "Tā tikai liekas, ka spēlētāji bliežas gar bortiem. Borti padodas, ir ekipējums un sportisti ir iemācījušies uzņemt sitienus." Bet agrāk? Jā, savulaik hokejs bija brutāls - kad sākās kautiņi, pretinieki viens otram zvetēja ar nūjām, pa labi, pa kreisi. Daži speciāli sita pretiniekiem pa neaizsargātām vietām. "Tā laika ceļu sargi bija butaforiski. Ja mūsdienu jauniešiem iedotu tādu ekipējumu, viņi nezinātu, ko ar to darīt."
Kad braucām uz spēlēm, rezervē staipījām līdzi vairākas nūjas, jo tās lūza. Pats mājās tās griezu, ēvelēju, bet tagad - pasūti, kādu vajag.
Guntim hokeja karjeras laikā izdevies izvairīties no lielām traumām - tikai vienreiz viņš nonācis zem ķirurga skalpeļa. "Sporta pilī spēlējām Latvijas čempionātā. Man otrs sportists tiešā sitienā trāpīja pa kāju. Tagad šādi spēka paņēmieni ir aizliegti. Bija liels asinsizplūdums, kas sacietēja. Mūsu mājā dzīvoja ķirurgs, kas apskatījis manu kāju, uzreiz teica, ka jāoperē. Nākamajā dienā mani aizveda uz slimnīcu."
Tomēr fiziskās traumas nav vienīgās - aiziešana no profesionālā sporta daudziem ir psiholoģiski smaga. Dažiem pat nepārvarama.
Tur jau tā lieta - kad spēlē, tev visu laiku ir izaicinājums, adrenalīns, bet, kad beidz, sākas pelēka ikdiena - dienu no dienas strādā un strādā.
"Tie, kas atrod citus izaicinājumus, veidu, kā gūt adrenalīnu, pielāgojas. Bet bija arī tādi, kas aizgāja tumšajā, noziedzīgajā sfērā," stāsta Guntis, atklājot, ka arī viņam nebija viegli piemēroties jaunajai dzīvei. "Hokejisti padomju laikā pelnīja lielāku naudu nekā strādnieki, bet ne tik lielu, lai varētu iekrāt. Gandrīz visi, kas spēlēja "Dinamo", tika pie žiguļiem."
Guntis Bāliņš spēlēt hokeju sāka septiņu gadu vecumā. "Pie mums Mangaļos viss rajons bija tāds sportisks. No turienes nāk Mihails Šostaks, Juris Šaicāns, Jānis Prutāns," viņš stāsta. Starp citu, jaunībā Bāliņa treneris bija pats Elmārs Bauris. Pēc aiziešanas no aktīvā sporta viņš turpināja spēlēt Ķekavas PMK komandā, piedalījās Latvijas čempionātā, Eiropas kausa pusfinālā. Pēc tam sāka trenēt jaunos hokejistus Ventspils un Rīgas klubos. 2004. gadā Bāliņš sāka strādāt par treneri Daugavpilī, Latvijas virslīgas komandā "Latgale". Neilgi strādājis par hokeja treneri Lietuvā.
"Latvijā "bērnu hokejs" ir intensīvs - ātrāk atsijājas tie, kas neturpinās spēlēt, jo pie mums ar hokeju nodarbojas salīdzinoši maz bērnu. Piemēram, Amerikā hokeju spēlē 250 tūkstoši bērnu, " stāsta ilggadējais treneris.
Latvijā ar hokeju nodarbojas ap 2000 bērnu un jauniešu. Savukārt, piemēram, futbols vilina vairāk nekā 10 000 jauno censoņu.
Lai gan palaist savu atvasi uz hokeja klubu nav lēts prieks, Baltiņš hokeju dārdzības ziņā pielīdzina tenisam vai daiļslidošanai. "Ko nozīmē dārgs? Vecāki paši skrien, pērk dārgākās slidas un nūjas. Priekš kam? Bērns izaug, turklāt superdārgs ekipējums viņu nepadarīs par talantīgu hokejistu."
Piemēra pēc - pirmskara gados tēvi puikām slidas meistaroja paši, un tas netraucēja daudziem no viņiem kļūt par izciliem hokejistiem.
Leģendārajam hokejistam Elmāram Baurim pirmās slidas tēvs uztaisīja no vienas hokeja un vienas daiļslidošanas slidas.
"Padomju laikos vecāki nekur nejaucās - labi, ja atnāca uz spēli. Tagad ir pilnas tribīnes ar vecākiem, un tieši ar viņiem ir grūtākais darbs, jo viņi "visu zina labāk"." Bāliņš stāsta, ka, piemēram, Zviedrijā, lai mazinātu sociālo plaisu, ir noteikta maksimālā summa, cik dārgas slidas, hokeja nūju un ekipējumu vecāki drīkst pirkt atbilstoša vecuma bērnam.
Runājot par Gunta Bāliņa trenera darbu, jāpiemin viņa audzēknis Matīss Kivlenieks (1996 -2021) - talantīgs hokejists, kurš 2021. gada 4. jūlijā traģiski gāja bojā ASV Neatkarības dienas svinību uguņošanas negadījumā. 17 gadu vecumā puisis sāka karjeru Ziemeļamerikā, 2017. gadā noslēdza līgumu ar Nacionālās hokeja līgas (NHL) klubu Kolumbusas "Blue Jackets". Pēc tam pārstāvēja Amerikas hokeja līgas klubu Klīvlendas "Monsters", astoņas spēles aizvadīja Kolumbusas komandā. 2021. gada pasaules čempionātā hokejā Matīss Kivlenieks kļuva par valstsvienības pamatvārtsargu.
Spēlē pret Kanādas izlasi viņš atvairīja visus metienus.
Latvijas hokeja kā sporta veida vēsture sākas 20. gs. 20. un 30. gados, lai gan ripu pa ledu puikas dzenāja jau 19. gadsimtā. "Latvijā hokejs attīstījās agrāk nekā Krievijā, lai gan krievi to nelabprāt atzīst, bet - ko darīsi, tas ierakstīts vēsturē," stāsta Guntis Bāliņš. Ziemā puikas spēlēja hokeju, vasarā visi pārsvarā futbolu, jo mākslīgo ledus laukumu nebija." Hokeja leģenda, "Daugavas" uzbrukuma līderis Elmārs Bauris (1918 - 2019) reiz stāstīja, kā Cēsu ielā, viņa vecāku dārzā, kur tika audzēti garšaugi, ziemā uz tukšajām dobēm uzlēja ledu.
Tā bija vienīgā hokejam pieejamā slidotava, kurā Latvijas hokejs izdzīvoja kara gados.
Un tieši tur izauga pirmie pēckara gadu meistari. "30. gados latvieši brauca uz Krieviju mācīt spēlēt hokeju. Daudzi vēlākajos gados spēlēja Krievijā," turpina Bāliņš. Netieši ar dalību Krievijas komandās saistītas divas melnākās dienas hokeja vēsturē - lidmašīnu katastrofas, kurās gāja bojā arī latviešu hokejisti.
2011. gada 7. septembrī netālu no Tunošas lidostas avarēja lidmašīna Jak-42, kurā atradās Kontinentālās hokeja līgas kluba Jaroslavļas "Lokomotiv" spēlētāji un kluba personāls, tajā skaitā latvietis Kārlis Skrastiņš. Lidmašīnā atradās spēlētāji no no Krievijas, Baltkrievijas, Latvijas, Vācijas, Čehijas, Slovākijas un Zviedrijas. 44 cilvēki gāja bojā, izdzīvoja tikai viens apkalpes loceklis.
Mazāk zināms ir fakts, ka līdzīga traģēdija notika 1950. gada 7. janvārī Sverdlovskas apgabalā, kad bojā gāja visa Krievijas GKS hokeja komanda, kuras sastāvā spēlēja divi Latvijas hokejisti - slavenais vārtsargs Harijs Mellups un Roberts Šūlmanis. Avārijā gāja bojā 11 hokejisti. Lidmašīnā toreiz neatradās trīs no komandas spēlētājiem.
Biedrībai "Hokeja atbalstam" ir ambiciozs mērķis - Rīgā iekārtot mūsdienīgu hokeja muzeju. Bet, lai muzejs būtu autentisks, nodarbināt tajā hokeja veterānus, kas ļautu vecajiem hokejistiem socializēties, nopelnīt un, pats svarīgākais, dalīties ar stāstiem par to, ko zina vislabāk, – hokeju. Pagaidām ekonomiskās neskaidrības dēļ plāns "nolikts uz pauzes". Tikmēr ar hokeja vēsturi un vecmeistariem, arī maz zināmiem, kas hokeju iedzīvinājuši 20. gadsimta sākumā, var iepazīties Latvijas hokeja vēstures mājaslapā.
Sarunas noslēgumā lūgts nosaukt dažas spilgtākās hokeja personības, Bāliņš minstinās - izcilu, tehniski smalku, spēlētāju ir daudz. Un tomēr...
Andris Hendelis (1945) - uzbrucējs, tiesnesis, treneris. Izslavēts ar neatlaidību un cīņassparu; Rīgas “Dinamo” kapteinis PSRS čempionātos. Ar hokeju aizrāvās kopš 50. gadu sākuma. PSRS mēroga sacensībās sāka spēlēt 1963./1964. gada sezonā Ufas “Avangard” sastāvā. Vēlāk Rīgas “Daugavas” (no 1967. gada nosaukums “Dinamo”) sastāvā PSRS čempionātos. Bija “Dinamo” spēlētājs komandas pacēluma gados, kad trenera Viktora Tihonova vadībā “Dinamo” aizcīnījās no PSRS trešā līmeņa čempionāta līdz Augstākajai līgai. Vairākus gadus spēlēja vienā uzbrucēju maiņā kopā ar Helmutu Balderi. No 70. gadu beigām – republikas kategorijas hokeja tiesnesis, vēlāk tiesāja PSRS pirmās un otrās līgas spēles. Bija “Latvijas Bērza” hokeja skolas treneris. Starp viņa audzēkņiem – Aigars Cipruss, Viktors Ignatjevs, Andrejs Ignatovičs.
Edmunds Vasiļjevs (1954) - ievērojams latviešu hokeja uzbrucējs un treneris. 60. gados un 70. gadu sākumā spēlējis galvenokārt Latvijas līmeņa sacensībās “Daugavas” komandā. 11 sezonas spēlēja Rīgas “Dinamo” sastāvā PSRS čempionātos. “Dinamo” komandā spēlējis vienā uzbrucēju maiņā kopā ar Helmutu Balderi un Pjotru Vorobjovu. 80. gados atkal spēlēja Latvijas PSR čempionātā; komandās “Latvijas Bērzs”, “RER”. Vairākkārt kļuvis par Latvijas PSR čempionu. Pēc hokejista karjeras noslēgšanas iesaistījies trenera darbā. Edmunds Vasiļjevs ir bijis pirmais treneris vairākiem ievērojamiem Latvijas hokejistiem, starp tiem – Zemgus Girgensons, Ronalds Ķēniņš, Elvis Merzļikins, Aleksandrs Ņiživijs.
Valērijs Odincovs (1951-2015) bija pirmais Rīgas dinamietis, kuru uzaicināja spēlēt PSRS junioru izlasē. Valērijs spēlēja arī PSRS otrajā izlasē, kā arī bija pirmais no Rīgas "Dinamo" spēlētājiem, kas saņēmis PSRS sporta meistara nosaukumu.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Medaļas abas puses" saturu atbild SIA TVNET GRUPA.
/nginx/o/2021/12/14/14260526t1hd869.jpg)