Varbūt tas bija "augsti attīstītais sociālisms", varbūt nebija, bet 1983. gada pavasarī, kad Latvijas sporta žurnālistu saimē nonācu es, kolēģi bija visaugstākās raudzes profesionāļi. Egīls Jurisons, Juris Brežģis, Gatis Ķīsis, Andrejs Kauss, Mārtiņš Pagodkins, Pēteris Karlsons, Arnis Zvirbulis, Lidija Dārziņa, Māra Jurševica un Mairita Solima "Sportā", Guntis Keisels, Anatolijs Kreipāns un Ivars Ošiņš - "Padomju Jaunatnē", Viktors Rezņiks-Martovs - "Sovetskaja molodež", Valerijs Karpuškins - "Sovetskij sport", Uldis Jirgens un Lilita Pļavinska - Latvijas Radio, Dainis Caune - "Liesmā", Edvīns Dāvidsons - Latvijas TV. Kā ārštata autori par hokeju un futbolu rakstīja Miķelis Rubenis un Mariss Andersons. Komentēt TV hokeju ieradās Juris Robežnieks ("Zvaigzne") un Jurijs Pašuba. Un visas šās sporta žurnālistikas "dievu" godakrēslā - Gunārs Jākobsons.

Kurš tad komentēja ne tikai Rīgas "Dinamo" hokeja spēles un Rīgas "Daugavas" futbolu Latvijas Radio, bet vadīja arī "Sporta laureāta" un "Mikrofona" dziesmu aptaujas pasākumus. Viņa skanīgā un optimisma pilnā balss bija dzirdama it visur. Visā Latvijā! Kolēģis Anatolijs Kreipāns atzīstas, ka tieši Jākobsona dēļ viņš izlēmis studēt žurnālistiku. Lai būtu kā Jākobsons! Gunārs tolaik bija slavas virsotnē. Lai gan, ciešāk padomājot, - kad viņš tur nav bijis!

Komentāri
CopyDraugiem X Whatsapp