Kā neperspektīvie un uzmanības nevērtie junioru volejbolisti 90. gados aizkapājās līdz Bahreinai

Ceļš uz Bahreinu tika bruģēts "Daugavas" sporta namā K. Barona ielā Rīgā. Kvalifikācijas turnīrā Latvijas komanda nebūt netika pieskaitīta favorītēm, bet dzīvē (laukumā) viss izvērsās citādi.

Turnīra ievadā, savu līdzjutēju atbalstīti, latvieši pārliecinoši pieveica (3-0) Portugāles vienaudžus, nākamajā mačā negaidīti pārsteidza sīksto Somiju (uzvara trīs setos), un vēl pēc tam Latvijas puišu spēkam pretī neko nespēja likt arī varenā Vācija... Pienāca kārta tikties ar jaudīgo Itāliju, bet šai spēlei nebija izšķirīgas nozīmes, jo kļuva zināms, ka tieši Latvija un Itālija dosies uz pasaules čempionātu Bahreinā, kur piedalījās pasaules 16 spēcīgākās junioru izlases.

Kādu epizodi pirms svarīgās spēles ar Somiju atcerējās viens no junioru izlases spēlētājiem Gatis Olte. "Kvalifikācijas turnīrā izredzes mums bija pielīdzināmas teju nullei. Otrā spēle mums bija pret spēcīgo Somiju. Izrunāti visi akcenti, un tūlīt ejam uz zāli. Un tad Aigars Birzulis tā nedaudz negaidīti apstājas un visus aptur: "Un vēl viena lieta, puiši. Sarunājam vienu. Mēs spēlējam mājās un pārstāvam savu valsti. Pat ja rezultāts kādā brīdī ir 0:14, tad lai tas 0:14 ir tāds, ka pēc spēles varam iziet no zāles ar augsti paceltu galvu, jo par katru punktu varam atbildēt - es izdarīju visu, ko vien spēju. Arī es no savas puses apsolu darīt visu, lai mums izdotos." Tur bija tāds mirkļa kapa klusums, kurš paliek atmiņā uz mūžu. Un beigās mums viss izdevās."