"Medaļas abas puses" ⟩ Olimpiskais čempions Ķipurs: Bija gadījumi, kad treniņa laikā "izkorķējies" un mauc tālāk

Šoreiz stāsts par pirmo latvieti, kurš izcīnīja olimpisko zelta medaļu bobslejā. Jānis Ķipurs to paveica 1988. gada ziemas spēlēs Kanādas pilsētā Kalgari.

Sporta dzirksts Jānī uzšķīlās dzimtajā Kurmenē, mācoties Valles pamatskolā. Viņš bijis ļoti aktīvs un centies piedalīties visās sporta sacensībās, kur vien iespējams.

Vidusskolas laikā Vecumniekos Ķipurs sāka nopietni trenēties vieglatlētikā, vēlāk viņš mācījās un trenējās Murjāņu sporta ģimnāzijā.  Rezultāti bija labi un daudzsološi, jaunajam censonim iekļūstot valsts jauniešu izlasē lodes grūšanā un diska mešanā.

Pēc dienesta padomju armijā Ķipurs vēl turpināja sportot, bet vairs ne tik nopietnā līmenī. Rokas trauma liedza grūst lodi un mest disku.

"1980. gadā parādījās aicinājums pieteikties bobsleja testiem. Pirmajiem testiem es nepieteicos, bet atkārtotajam aicinājumam gan atsaucos. Izgāju atlasi un tiku komandā. Tad jau aizgāja pa trepītēm: Latvijas izlase, tad PSRS izlase. Mēs tikām dzīti, jo mērķis bija no nulles izcīnīt olimpisko medaļu," atcerējās bijušais bobsleja kamanu pilots.

Vieni no leģendārākajiem nostāstiem, kas vairumā gadījumu ir patiesi, saistās ar hokeja komandas Rīgas "Dinamo" vasaras nometnēm Kandavā. Galvenā trenera Viktora Tihonova vadībā hokejisti tika dzīti līdz ģībonim, vemšanai vai pilnīgam bezspēkam. Daži no slodžu intensitātes esot čurājuši asinis.

Citi tā laika notikumu aculiecinieki gan teic, ka šīs leģendas nav viennozīmīgas. Nevar noliegt, ka tolaik hokejisti arī mīlēja grādīgos dzērienus, tāpēc asins piejaukums urīnā varētu būt arī izskaidrojams ar epizodisku pamatīgu alkohola patēriņu smagās nometnes laikā. Skaidrs, ka šņabis Kandavas "ellē" nebija pieejams, bet ripas meistari izdomāja dažādus viltīgus veidus, kā pie tā tomēr tikt.

Bobslejistu nometnes esot bijušas tikpat smagas, bet bez vaļībām, uzsvēra Ķipurs. Darbs bijis ļoti intensīvs, nesaudzējot jauno puišu ķermeņus.

"Mums bija viss apmēram tāpat [kā hokejistiem]. Tika strādāts uz fizisko spēju galējās robežas. Bija gadījumi, kad treniņa laikā "izkorķējies" un mauc tālāk. Man nav, ko pārmest, jo uzvarēt vai izcīnīt medaļu tādā līmenī var tikai paši izcilākie. Tie, kuri var to visu "izvilkt". Mūsdienās ir ļoti daudz jauniešu, kuri gatavi iet vieglāko ceļu. Viņi nav gatavi sevi piespiest, "izvarot" psiholoģiski un fiziski, lai spētu sacensties ar pasaulē labākajiem. Tiem, kuri vēlas būt pašā virsotnē, tam ir jābūt gataviem."

Bez sekām gan milzu slodzes nav palikušas, jo Ķipura ķermenis vēl tagad jūt jaunības dienu nežēlīgos treniņus. Visvairāk par to atgādinot mugura.

Lai gan 1984. gadā Ķipurs ar kolēģi divniekos palika, kā pats saka, "dubļos" jeb izcīnīja ceturto vietu, pēc četriem gadiem viņam izdevās uzkāpt Olimpa virsotnē. 

Karjera pēc olimpiskā zelta gan Ķipuram vairs nebija ilga, jo jau 1991. gada ievadā viņš un pārējie bobslejisti no Latvijas atteicās pārstāvēt PSRS krāsas. Viņi devās palīgā barikāžu aizstāvjiem, cīnoties par brīvu Latviju. Ķipurs kopā ar Ekmani un citiem sportistiem sargāja Ministru padomes (tagad Ministru kabineta) ēku, bruņojušies ar paštaisītiem stekiem.

Mazāk nekā pusgada laikā latviešu bobslejisti mēģināja iegūt optimālo fizisko formu, kā arī atgūt braukšanas sajūtas. Jānim tik intensīva treniņprogramma pēc ilgākas pauzes atspēlējās jau pašās olimpiskajās spēlēs, jo traumas dēļ viņš uz starta tā arī neizgāja.

Tiesa, Ķipurs kļuva par pirmo Latvijas karognesēju olimpiskajās spēlēs pēc pusgadsimtu ilgās padomju okupācijas. Ar to gan faktiski arī beidzās viņa sportiskās gaitas.

Intervijā Ķipurs stāsta par negaidīto un pēkšņo piedāvājumu kļūt par Šveices izlases treneri, sadarbību ar vienu no visu laiku izcilākajām bobslejistēm pasaulē, kā arī savu šī brīža ikdienu.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Medaļas abas puses" saturu atbild SIA TVNET GRUPA.