/nginx/o/2022/12/02/14998294t1h25c3.jpg)
2022. gada 2. decembrī vienam no visu laiku izcilākajiem Latvijas hokeja uzbrucējiem Sergejam Žoltokam apritētu 50 gadi. Viņš atstājis neizdzēšamas pēdas Latvijas hokejā, būdams īsts Latvijas patriots. Žoltoka dzīvība izdzisa 2004. gada 3. novembrī Minskā hokeja spēles laikā.
Kā vien bija brīvs pamatdarbā, Žoltoks steidzās palīgā Latvijas nacionālajai komandai.
"Kolektīvs - tas ir Latvijas izlases spēks. Es esmu daudziem amerikāņiem un daudziem kanādiešiem stāstījis par mūsu izlasi, par to, kā mēs sabraucam pavasaros kopā un spēlējam par Latvijas karogu. Viņi mani apskauž, ka man ir tāda izdevība, un tieši tāpēc es vienmēr būšu uzticīgs izlasei. Arī līdzjutēju dēļ."
Žoltoks pēkšņā nāvē mira 2004. gada 3. novembrī, NHL lokauta laikā Latvijas čempionvienības "Rīga 2000" sastāvā spēlējot pret Minskas "Dinamo" Baltkrievijas atklātajā hokeja čempionātā. Apmēram piecas minūtes pirms spēles beigām Žoltokam kļuva slikti. Viņš atstāja laukumu un devās uz ģērbtuvi, kur saļima. Steidzami tika izsaukta neatliekamā palīdzība, kuras mediķi konstatēja sirds apstāšanos. Ārsti apmēram stundu cīnījās par 31 gadu vecā hokejista dzīvību, taču pūliņi izrādījās velti.
Žoltoka audzināšanā liela loma bija vectēvam Andrejam, kurš pats bija kaislīgs Rīgas "Dinamo" līdzjutējs. Tieši viņš aizveda savu astoņgadīgo mazdēlu pie trenera Pjotra Hmeļņicka. Astoņu gadu vecumā citi puikas treniņgrupā jau mācēja viens otru apvest, bet Žoltoks pat nemācēja slidot.
Sergejam vienmēr apkārt centās būt jaunie hokejisti, un viņš nevienam neatteica ne autogrāfu, ne padomu.
Tomēr Sergejs jau toreiz no citiem atšķīrās ar savam vecumam neraksturīgu nopietnību, precizitāti un akurātu pieeju, un šādu attieksmi pret hokeju, treniņiem un spēlēm Sergejs saglabāja vienmēr. Turklāt Sergejam piemita spēja pārredzēt laukumu, paredzēt trīs gājienus uz priekšu jeb lasīt spēli.
Četrpadsmit gadu vecumā Sergejs jau bija savas komandas kapteinis un tika uzaicināts uz toreizējās "RASMS" meistarkomandas treniņiem, kur par treneri strādāja Andris Siliņš. Tas bija izaicinājums ne tikai komandas veterāniem, bet arī jaunajam hokejistam. Iespējams, ka tieši šis rūdījums Žoltokam palīdzēja diezgan viegli iespēlēties Rīgas "Dinamo" meistaros, taču pirms tam bija PSRS dažādu vecumu izlases.
Žoltoks bija labākais neatkarības laika Latvijas hokeja uzbrucējs un viens no pirmajiem un nedaudzajiem latviešu spēlētājiem Nacionālajā hokeja līgā. 1992. gadā, divdesmit gadu vecumā Sergejs devās uz Ziemeļameriku, kur sāka savu ceļu uz NHL. Sākumā Sergejs nespēja nostiprināties Bostonas "Bruins" sastāvā, tomēr pakāpeniski ar savu milzīgo pašatdevi un darba spējām kļuva par stabilu NHL spēlētāju – papildinot Otavas "Senators", Monreālas "Canadiens", Minesotas "Wild", Nešvilas "Predators" rindas.
1993. gada 18. novembrī, spēlējot pret Sanhosē "Sharks", Sergejs guva savus pirmos vārtus NHL, kurus tovakar sargāja Artūrs Irbe.
Pavisam NHL regulārajā sezonā aizvadītas 588 spēles, kurās gūti 111 vārti un izdarītas 147 piespēles. Cīņās par Stenlija kausu aizvadītas 45 spēles, nopelnīti 18 (4+14) punkti.
Žoltoks regulāri spēlējis arī Latvijas izlasē. Izlases rindās Žoltoks aizvadījis pavisam 42 spēles, kurās nopelnīti 50 (29+21) punkti. Latvijas hokeja izlases sastāvā viņš piedalījies sešos pasaules čempionātos.
Sergejs nekad neaizmirsa, no kurienes viņš nācis. Allaž atcerējās savu pirmo treneri Hmeļņicki un prata dalīties ar tiem, kam tas nepieciešams, neliedzot padomu jaunajiem hokejistiem.
Gadu pirms traģiskās nelaimes bija negadījums Minesotas "Wild" spēles laikā - Žoltokam kļuva nelabi, pa ceļam uz ģērbtuvēm viņš noģība. Rūpīgāka izmeklēšana apstiprināja sirds aritmiju, tomēr kardiologs atļāva spēlēt. "Toreiz Minesotā viņu pārbaudīja, bet laikam ne visu izdarīja. Viņš jau nesūdzējās, vispār nebija no tiem, kas čīkst. Taču Sergejs bija ļoti atbildīgs cilvēks – ja ārsti pateiktu, ka nedrīkst spēlēt, viņš aizietu, lai arī būtu ļoti smagi. Viņš atrastu, ko darīt, bija talantīgs cilvēks. Bieži domāja par savu hokeja skolu. Sergejs ļoti labi redzēja laukumu, reti kuram hokejistam ir tādas spējas," savulaik sacīja Žoltoka mamma Dženija Čagina.
Vai Žoltoks zināja, ka riskē ar savu dzīvību? Iespējams. Citādi dzīvot viņš neprata, jo hokejs bija viņa dzīve.
Sergeja atdusas vieta ir Ivana kapos Rīgā.