Andreja Rubina dzīvesstāsts: "Mani veda vienā mašīnā ar kriminālo autoritāti – abus saķēdēja ar vieniem rokudzelžiem"

Kā jau visi bērni tolaik, astoņdesmitajos gados, daudz dzīvojāmies pagalmā. Sacentāmies visos iespējamos sporta veidos, arī futbola elementos "kvadrātā" un "21", braukājām ar riteņiem, spēlējām padomju laika spēles: "kaļim-bam-ba", "pekarj", "slon" (pagalmos tās vienmēr sauca krieviski, nevis par kaut kādu cepēju vai ziloni). Blandījāmies pa tuvāko apkārtni un citiem māju pagalmiem. Strādājām dažādas blēņas, no kurām vislabāk atceros televizoru mešanu no mājas jumta – kineskopi sprāga kā armijas lādiņi. Futbola vidē visi zināja mani kā mazrunīgu, noslēgtu cilvēku, bet draugu kompānijā es atvēros. Tur mēs visi bez apstājas runājām, stāstījām muļķības un interesantus atgadījumus. Jutos brīvāk nekā ar mazāk pazīstamiem cilvēkiem. Šie bērnības draugi arī vēlāk palika tuvāki nekā futbolisti, ar kuriem spēlēju vienā komandā.

Ivans Smirnovs no Vecmīlgrāvja kompānijas jeb Vaņka joprojām ir mans labākais draugs. Ar viņu mums bija daudz dažādu piedzīvojumu. Par vienām derībām uzticamais draugs joprojām laiku pa laikam mani paķircina. Kādudien Vaņka (citādi viņu neesmu saucis un nesaucu arī tagad) centās iestāstīt, ka mana mamma dosies darba komandējumā uz Krieviju. Neko tādu nebiju dzirdējis, kategoriski negribēju ticēt, un aizrunājāmies līdz derībām. Izrādījās, ka viņš nejauši bija saticis mammu, un viņa izstāstīja šo jaunumu, bet man vēl nebija paguvusi pateikt. Derību zaudētājam vajadzēja saģērbties Ivana tēva vecajās drēbēs un iet iepirkties pārtikas veikalā. Uzvilku milzīgas "kļošenes", uzliku galvā vecu cepuri un slāju uz veikalu. Vaņka gāja aizmugurē un locījās smieklos. Visi pretimnācēji skatījās lielām acīm, un biju gatavs no kauna ielīst zemē. Nopirku rupjmaizi, konservus un devāmies mājās. Draugs visu atpakaļceļu turpināja ņirgāties par manu izskatu…