Andrejs Rubins savulaik bija viens no Latvijas futbola izlases līderiem. Viņa kontā ir 117 spēles valstsvienībā, kas ir otrs lielākais rādītājs. Pusaudža gados Rīgas Centrālcietumā nokļuvušajam Rubinam pieder arī apbrīnojams rekords - Latvijas nacionālajā komandā spēlējis 59 mačos pēc kārtas. Publicējam grāmatas "Es sēdēju tikai vienreiz" līdzautora un izdevēja Askolda Uldriķa veidoto Rubina autobiogrāfijas ceturto fragmentu.
– Visdrošākais veids, kur ieguldīt naudu, ir nekustamais īpašums. To vari zaudēt tikai tad, ja sāksies karš, – biznesa pamatus man mācīja kāds miljonārs no Rīgas. Uzvārdu gan neteikšu, jo vēlāk viņam klājās grūti. Bet brīdī, kad iepazināmies, šis miljonārs dzīvoja ar plašu vērienu – lepnā Baltezera villā, kuras piegulošajā teritorijā bija uzbūvēts pat privātais futbola laukums. Viņš mani prata apvārdot, jo ātri piekritu piedāvājumam iesaistīties nekustamo īpašumu biznesā.
Sākumā Bulgārijas kūrortā Zelta smiltīs nopirku divus luksa klases dzīvokļus ar brīnišķīgu skatu uz jūru. Vienu par 180 tūkstošiem eiro, otru – par 120. Dzīvokļus izīrēju, un par abiem kopā man maksāja piecus tūkstošus gadā, protams, nosedzot arī visus komunālos maksājumus. Turklāt līgumā ierakstījām noteikumu, ka tur varu atpūsties trīs mēnešus gadā. Šī atpūtas iespēja mani interesēja vairāk nekā nelielā peļņa. Tiesa, to tikai vienreiz paguva izmantot sieva ar bērniem un draudzeni. Plānojām, ka kādreiz šos dzīvokļus tirgosim krietni dārgāk.
Drīz vien jaunais kompanjons piedāvāja iesaistīties biznesā Rumānijā – uzpirkt dzīvokļus un pēc kāda laika tos pārdot dārgāk. Naudu šādiem ieguldījumiem dabūju, ieķīlājot abus dzīvokļus Bulgārijā un arī māju Mežaparkā. Pirmais darījums izrādījās ļoti ienesīgs. Nopirkām trīs dzīvokļus ar melno apdari – par 250, 150 un 100 tūkstošiem. Meistari dažus mēnešus pastrādāja šajos dzīvokļos, un tos pārdevām, nopelnot vairāk nekā 200 tūkstošu.