:format(webp)/nginx/o/2023/01/10/15071152t1h1477.jpg)
Uzvārds Silovs Latvijā popularitātes ziņā noteikti nekonkurē ar Bērziņu vai Krūmiņu. Bieži nesastapsi. Taču sportā ar to saistīti pat daži unikāli fakti. Viens no pirmajiem, kas Latvijā augstlēkšanā pārvarēja 2 metrus, bija daugavpilietis Henriks Silovs. Savulaik labā līmenī ar riteni brauca Edvīns Silovs, vēlāk slidošanai pievērsās viņa dēli Helmuts un Haralds. Taču unikāls ir fakts, ka ar sportu ir saistīti četri Juri Silovi. Viens bija profesionāls riteņbraucējs. Otrs - vieglatlēts, vēlāk Latvijas Regbija federācijas (LRF) prezidents. Trešais (Henrika dēls) arī bija vieglatlēts, bet tagad ir azartisks sporta atribūtikas kolekcionārs. Tomēr vistālāk un augstāk tika sprinteris no Krāslavas - divreiz startēja olimpiskajās spēlēs. 1972. gadā 4x100 m stafetē izcīnīja sudrabu, bet 1976. gadā - bronzu. Šis ir sporta žurnālista Artura Vaidera savulaik veidots stāsts par Krāslavā dzimušo vieglatlētu Juriju Silovu, kurš aizsaulē devās 68 gadu vecumā 2018. gada 28. septembrī.
Tu esi riktīgs Latgales puika.
Jā. Piedzimu Krāslavā, latvietes un poļa ģimenē. Mamma strādāja rajona izpildkomitejā, tēvs bija galdnieks. Labs meistars. Man ir arī vecāks brālis Igors, kas tagad dzīvo Aizkrauklē. Sešdesmito gadu beigās mamma saņēma piedāvājumu strādāt Stučkā (tā padomju laikos dēvēja Aizkraukli - aut.), un visa ģimene pārcēlās uz turieni. Taču man tur daudz dzīvot nesanāca, jo vidusskolu pabeidzu Krāslavā un tad iestājos Politehniskā institūta Celtniecības fakultātē.
Vai jauktās asinis dzīvē ir palīdzējušas?
Es jau smejos, ka mana tautība ir čangals. Nu labi - latgalietis. Mēs patiešām esam ar savu raksturu un savu spītu. Ap Krāslavu dzīvoja latvieši, poļi, krievi, baltkrievi, pa kādam lietuvietim. Pirms kara bija arī daudz ebreju. Raibs nacionālais sastāvs. Ja jau esmu ticis pie divām olimpiskajām medaļām, tad laikam arī tas ir palīdzējis.
Tava nākamā aroda izvēle bija gana neparasta.
Neteiktu. Daudzi sportisti aizgāja uz sabiedrisko ēdināšanu, par oficiantiem, bārmeņiem. Jo tur varēja saglabāt to pašu naudas līmeni kā sportojot. Tā arī es sāku strādāt Jūrmalā par oficiantu. Vēlāk biju zāles pārzinis, tad direktors. Strādāju "Jūras pērlē". "Jūrmalā". Tur apgrozījās laba un arī naudīga publika. Vasarā iekšā tikt nevarēja.
Droši vien dzeramnaudās vienā vakarā sanāca nopelnīt tik, cik citi saņēma mēnesī?
Tas gan būs pārspīlēti, taču dzeramnaudas patiešām sanāca labas. Tolaik badā nemiru un par naudas trūkumu ģimene nesūdzējās.
Tad jau arī Laimu Vaikuli pazīsti?
Tā ir. Kopš 1981. gada. Es strādāju pie bāra, viņa jau dziedāja. Laima tur uzstājās jau pirms manis.
Varbūt sanāca klātienē redzēt arī slaveno Znaroka un Haritonova kautiņu?