:format(webp)/nginx/o/2022/02/01/14339181t1haa8b.jpg)
/nginx/o/2019/06/20/12283791t1hbab5.png)
Kopš pagājušā gada 22. decembra Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas Sporta apakškomisiju vada Dāvis Mārtiņš Daugavietis, kurš ir apņēmības pilns sēsties pie sarunu galda ar nozares pārstāvjiem, lai veiktu reformas Latvijas sporta politikā. TVNET grupas sporta podkāstā "Čempionu brokastis" aicinājām Saeimas deputātu ("Jaunā Vienotība") uz sarunu, lai apspriestu sporta nozares problēmu iespējamos risinājumus.
Video un audio ⟩ Daugavietis par Latvijas sporta politiku: Izdabāt visiem nav iespējams
Čempionu brokastis #53
Daugavietis par vienu no veicamajiem darbiem uzskata jauna Sporta likuma izstrādi, jo tas ir novecojis un neatbilst mūsdienu prasībām. Tāpat viņš uzsver, ka ir jāizstrādā jauns sporta nozares finansēšanas modelis, jo valsts nevar finansiāli atbalstīt pilnībā visus Latvijā oficiāli atzītos sporta veidus.
"Sporta likumam šogad rudenī būs 21 gads. Likuma būtība neatbilst mūsdienām. Būsim godīgi, sports pēdējo 20 gadu laikā ir spēris milzīgus soļus uz priekšu. Kopā ar nozari ir jāstrādā likumā jaunas vadlīnijas, kā strādāt turpmāk. Likumā ir jāiestrādā finansējuma pārvaldības modelis. Uzdevums ir atrisināt arī pārējās samilzušās problēmas - ir jānosaka prioritātes," sacīja deputāts.
Sporta apakškomisijas jaunais vadītājs pauž pārliecību, ka valsts nevar atbalstīt katru sportistu, kurš pēc šā brīža kritērijiem pretendē uz valsts finansējuma atbalstu. Ir jānosaka valsts prioritārie sporta veidi, taču iepriekšējie mēģinājumi to paveikt pēc sarežģītām formulām ir beigušies ar fiasko.
"Valstij viss nav jāatbalsta. Sportu hobija līmenī vajadzētu uzturēt par privātiem līdzekļiem. Valstij ir jāspēj nodalīt, kas ir bērnu un jauniešu sports - kādas tam ir prioritātes un kas ir prioritātes augstu sasniegumu sportā. Šeit viedokļi dalās. Man ir 26 gadi, un pusi savas dzīves esmu dzirdējis, ka ir jānosaka valsts prioritārie sporta veidi," atzīst Daugavietis.
"Uzskatu, ka, veidojot dažādas tabulas pēc dažādiem kritērijiem, mēs nekur nenonāksim. Kas der visiem, neder nevienam. Domāju, ka tā ir politiska izšķiršanās augstu sasniegumu sporta jautājumos. Mums ir jānodefinē - tie ir pieci vai desmit sporta veidi, kas mums ir būtiski valstiskā līmenī. Tālāk mēs varam runāt par pašvaldību finansējumu, nosakot prioritāros sporta veidus konkrētā reģionā," uzskata deputāts.
Sporta apakškomisijas jaunais vadītājs apzinās, ka iecerētajām reformām būs arī liela pretestība. Daļa sabiedrības priecājas par bobslejistu, skeletonistu un kamaniņu braucēju panākumiem starptautiskās sacensībās, savukārt daļa uzskata, ka šie sporta veidi un Siguldas ledus trase saņem pārāk lielu valsts finansējuma atbalstu. Tā vietā naudu varētu novirzīt masveidīgākiem sporta veidiem, ar kuriem nodarbojas daudz lielāks skaits iedzīvotāju.
"Izdabāt visiem nav iespējams. Daudzi runā par Siguldas ledus trasi. Neesmu no tiem, kas grib to uzspridzināt. Pats esmu no Siguldas, bērnībā viena no mūsu ģimenes aktivitātēm bija apmeklēt tur notiekošās sacensības. Taču jābūt aprēķiniem, cik daudz šī trase atdod atpakaļ tautsaimniecībai. Ja aptuveni aprēķini liecina, ka bilance ir pozitīva vai vismaz tiek atgūtas ieguldītās investīcijas, varam turpināt uzturēt trasi no valsts līdzekļiem. Ja mēs redzam, ka trase nāk par labu Siguldas uzņēmējdarbībai, varbūt jāmeklē finansējuma modelis pašvaldībā. Ja trasei nav iespējams sevi uzturēt ne vienā, ne otrā veidā, tad jāmeklē privātie resursi. Valstij uzturēt trasi vai kādu citu objektu, kas nes zaudējumus - tā nav atbildīga saimniekošana."
Līdzīgs stāsts ir par Murjāņu sporta ģimnāziju, kas katru gadu saņem aptuveni divus miljonus eiro lielu valsts dotāciju. "Esmu dzirdējis dažādus viedokļus - gan ka skola būtu jāslēdz, gan ka jāturpina to uzturēt," norādīja Daugavietis, kurš arī pauda apņēmību objektīvi izvērtēt Murjāņu sporta ģimnāzijas uzturēšanas lietderību.
Sporta apakškomisijas jaunais vadītājs jau darba pirmajā mēnesī pārliecinājies, ka Latvijas sporta organizācijas katra cīnās par savām interesēm, nespējot līdz galam saprasties un sastrādāties.
"Vienā telpā tiekoties ar Latvijas vadošajām sporta organizācijām, visām ir viena pamatnostādne - attīstīt sportu. Ejot dziļāk Latvijas sporta politikā, sāk izkristalizēties atšķirības. Katrs sev redz citu lomu un funkciju. Tas ir viens no problēmu jautājumiem - kā mēs pārvaldām sporta nozares finansējumu? Vai turpinām darīt kā līdz šim, izdalām to vairākām sporta organizācijām? Vai tomēr kaut kādā veidā mēs to centralizējam?"
Izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša ("Jaunā Vienotība") pirmdien, 9. janvārī, tikās ar Latvijas sporta organizāciju pārstāvjiem un pārrunāja nozares problēmas. Sporta organizācijas tika aicinātas iesniegt ministrijā savus komentārus un priekšlikumus līdz 23. janvārim.
"Kā jau visur, kur ir iesaistīts finansējums, kur iesaistīta nauda, - organizācijas savā starpā nevar atrast kopsaucēju. Līdz vakardienai šīm sporta organizācijām bija jāiesūta savi priekšlikumi ministrei. Katra organizācija iesūtīja savus priekšlikumus, nevis kopīgi vienojās. Varam aizdomāties un izdarīt secinājumus, kāpēc organizācijas izvēlas katra iet savu ceļu."
Latvijas sporta politika ir sadrumstalota. Jau gadiem ilgi pastāv trīs dažādas organizācijas - Latvijas Olimpiskā komiteja (LOK), Latvijas Sporta federāciju padome (LSFP), Latvijas Komandu sporta spēļu asociācija (LKSSA). Daugavietis šobrīd nav pārliecināts, vai ir pareizi valstij atbalstīt trīs šādas dažādas organizācijas, kuru funkcijas reizēm ir vērts apšaubīt.
"Neizpratne rodas ne tikai cilvēkiem no malas, bet arī cilvēkiem, kas ir iesaistīti sportā. Par dažām lietām man arī ir jautājumi. Nezinu, cik izdevīgi valstij administratīvo resursu ziņā ir uzturēt šādas trīs dažādas organizācijas, kas sadala finansējumu. Vai šis ir labākais risinājums? Es nezinu. Arī daudziem iesaistītajiem ir jautājumi, kāpēc ir šāda sistēma un ne savādāka."
Jau vairākus gadus Latvija ir viena no dāsnākajām sportistu prēmētājām pasaulē. Sabiedrībā mēdz būt karstas diskusijas par naudas balvām, kas tiek piešķirtas sportistiem, kuri jau ikdienā saņem valsts finansējumu augstu panākumu sasniegšanai.
"Prēmijas ir viens no trim Latvijas sporta politikas aisbergiem, kas ir problemātisks un sasāpējies jautājums, par ko katru gadu decembrī sporta cilvēki šūmējas. Ir diskusijas, ka tas ir nepareizi, taču īsti nekas nav izmainīts. Uzskatu, ka vispirms ir jāsakārto jautājums par sportistu sociālajām garantijām. Sportisti prēmijas sāk uztvert par daļu no savas algas. Vienlaikus mēs neparūpējamies par to, kas notiek ar mūsu čempionu pēc sportista karjeras," problēmu ieskicēja Daugavietis.