Lāsma Kauniste. Vienus mūs nekur nelaida, parasti kāds no čekas bija līdzi

"Dzīvoju netālu no Torņakalna stacijas, kur vecaimammai bija māja. Mūsu teritorija bija Māras dīķis un Arkādija. Tur pagāja bērnība."

Vai uz tagadējo Uzvaras parku (toreiz to vēl tā sauca), kur tika pakārti vācu ģenerāļi, nebija bail iet?

Mēs tur negājām. Pietika ar savu teritoriju. Kad karš beidzās, man bija tikai trīs gadi, un tādā vecumā nevienu tālu no mājām nemaz nelaiž. Tad par tādām lietām cilvēki arī vairījās atklāti runāt.

Kuri mācību priekšmeti vislabāk patika?

Dziedāšana, ģeogrāfija, vēsture un, protams, fizkultūra. Mums bija ļoti labs sporta skolotājs - Krišs Matuzelis. Nodarbojāmies ar daudziem sporta veidiem - slēpošanu, vieglatlētiku, arī sporta spēlēm. Tad vienu dienu skolotājs ieminējās, ka "Daugavas" stadionā veidojot ātrslidošanas grupas. Un trenēšot pats Alfons Bērziņš. Mēs par viņu maz ko zinājām un nemaz nezinājām, ka viņš tikai nesen bija atgriezies no izsūtījuma Sibīrijā. Taču par to, ka Bērziņš bijis Eiropas čempions, runāja daudzi. Aizgājām gandrīz visa klase, taču palikām tikai mēs divas kopā ar Āriju (Gulīti-Marksu, - aut.). Treneris bija prasīgs un citas neizturēja. Taču drīz vien viņam aizliedza strādāt ar jaunatni. Tā mēs nokļuvām pie Aivara Leinerta. Aizkulises nezinājām, jo viss notika ļoti ātri. Par iemesliem, kāpēc tas viss tā iegriezās, uzzinājām tikai pēc gadiem.

Vai treneris Pēteris Strods pie sevi nemēģināja pārvilināt, kā to izdarīja ar riteņbraucēju Imantu Bodnieku? Viņš taču bija ātrslidotājs.

Mēģināja gan, kad jau bijām PSRS jaunatnes izlasē. Taču mēs ar Āriju uz šo piedāvājumu neatsaucāmies. Mums bija labi, kā ir. Par Stroda attiecībām ar Bērziņu tobrīd arī nezinājām. Slidošana bija iepatikusies, un mēs trenējāmies aizrautīgi, ar Āriju viena otru dzinām uz priekšu. Treneris Leinerts mūs aizvadīja līdz PSRS izlasei. Jau 16 gadu vecumā bijām labākās Latvijā arī starp pieaugušajām. Bet, lai varētu braukt uz sacensībām pa visu PSRS, vajadzēja 1. sporta klasi. Man bija 15, bet Ārijai 16, kad to izpildījām.

Pirmās sacensības ārpus Latvijas labi atceraties?

Kā nu ne. Tās bija Kirovā, Kirova memoriāls. Ledus bija kā spogulis, dalībnieku sastāvs visai spēcīgs. Mēs uz tik laba ledus nebijām slidojušas un vairāk kritām nekā slidojām. Apkārt jau runāja, ka mums 1. klase ir tikai uz papīra. Tomēr līdz sacensībām jau bijām apradušas ar spoguļgludo ledu. Ārija bija 9., es 10. vietā, un labojām visus Latvijas  rekordus. Nākamās jau bija pavisam atmiņā paliekošas - pie Alma-Atas - Medeo slidotavā. Tā bija augstkalne, kur ārzemniekus reti kad ielaida, jo ledus bija ātrs un tur bieži tika laboti pat pasaules rekordi. Šoreiz startēja arī no dažām sociālistiskajām valstīm. Pirmajā distancē Ārija nokrita pirmajā, es otrajā pagriezienā. Taču 3000 m es tikai mazliet zaudēju olimpiskajai čempionei Hāzei no Demokrātiskās Vācijas un iekaroju publikas simpātijas. Kļuvām par skatītāju mīlulēm. Kopš tā laika man Medeo patika startēt, jo allaž tribīnēs latvietēm bija spēcīgs atbalsts. Ir laba sajūta, kad tālu no mājām kāds tevi atbalsta. Krievietes pat brīnījās, kāpēc Medeo tā fano par latvietēm. Arī kazahi bija cietuši no krieviem. Varbūt vairāk nekā mēs. Tur nebija kazahu skolu un jaunie pat nezināja valodu. Baltija tur bija cieņā. Daži arī Rīgu zināja.

Kad pirmo reizi nonācāt PSRS izlases treneru uzmanības lokā?

Pirmais izsaukums uz treniņnometni bija 1959.gada vasarā, kad man bija 17. Tā bija Dombajā, ļoti smagi gāja. Pa īstam izlasē nostabilizējāmies pēc 1960.gada PSRS jaunatnes čempionāta, kad ar Āriju paņēmām 1. un 2. vietu daudzcīņā un labojām gandrīz visus Vissavienības jaunatnes rekordus. Izlasē bija 12, bet svarīgi bija tikt sešiniekā, kam jau bija cerības startēt pasaules čempionātā. Pirmā 1962.gadā uz pasaules čempionātu aizbrauca Ārija un ieguva 8. vietu.

PSRS sportistam 8.vieta nebija nekas.

Tik traki arī nebija. Vismaz lamāt viņu neviens nelamāja, jo Ārija tobrīd izlasē bija jaunākā.

Kad jūs iekļuvāt kārotajā sešiniekā?

Nākamajā gadā, un arī tiku uz pasaules čempionātu Japānā. Taču Kuroizavā tā arī pie starta netiku, jo paliku rezervē. Pēc būtības starta vietu biju nopelnījusi, jo izlasē pēc atlases sacensībām biju ceturtais numurs. Startēja piecas. Taču tobrīd klāt nebija mana trenera Krasiļņikova, un citi treneri iebīdīja savas audzēknes.

Ar kādām acīm padomju sportists skatījās uz Japānu?