Tas varbūt nedaudz savādi liksies, taču Lāsma Avotiņa nevarēja nekļūt par ātrslidotāju, jo dzīvoja netālu no Māras dīķa Rīgā, uz kura teju vai puse galvaspilsētas mācījusies slidot. Tā paša Māras dīķa, kas aizsalst reizi desmit gados. Šis ir sporta žurnālista Artura Vaidera savulaik veidots stāsts par Lāsmu Kaunisti - pasaules čempioni, kurai uz pjedestāla neskanēja PSRS himna...
"Dzīvoju netālu no Torņakalna stacijas, kur vecaimammai bija māja. Mūsu teritorija bija Māras dīķis un Arkādija. Tur pagāja bērnība."
Vai uz tagadējo Uzvaras parku (toreiz to vēl tā sauca), kur tika pakārti vācu ģenerāļi, nebija bail iet?
Mēs tur negājām. Pietika ar savu teritoriju. Kad karš beidzās, man bija tikai trīs gadi, un tādā vecumā nevienu tālu no mājām nemaz nelaiž. Tad par tādām lietām cilvēki arī vairījās atklāti runāt.
Kuri mācību priekšmeti vislabāk patika?
Dziedāšana, ģeogrāfija, vēsture un, protams, fizkultūra. Mums bija ļoti labs sporta skolotājs - Krišs Matuzelis. Nodarbojāmies ar daudziem sporta veidiem - slēpošanu, vieglatlētiku, arī sporta spēlēm. Tad vienu dienu skolotājs ieminējās, ka "Daugavas" stadionā veidojot ātrslidošanas grupas. Un trenēšot pats Alfons Bērziņš. Mēs par viņu maz ko zinājām un nemaz nezinājām, ka viņš tikai nesen bija atgriezies no izsūtījuma Sibīrijā. Taču par to, ka Bērziņš bijis Eiropas čempions, runāja daudzi. Aizgājām gandrīz visa klase, taču palikām tikai mēs divas kopā ar Āriju (Gulīti-Marksu, - aut.). Treneris bija prasīgs un citas neizturēja. Taču drīz vien viņam aizliedza strādāt ar jaunatni. Tā mēs nokļuvām pie Aivara Leinerta. Aizkulises nezinājām, jo viss notika ļoti ātri. Par iemesliem, kāpēc tas viss tā iegriezās, uzzinājām tikai pēc gadiem.