Helmuts Balderis: Viss paša rokām izcīnīts

Janvāra sākumā pirmizrādi kino piedzīvoja Vaideram veltītā dokumentālā filma "Latvijas sporta žurnālistika. Arturs Vaiders". Mūžībā viņš devās 2016. gadā pēc ilgas cīņas ar slimību.

Par godu Vaidera piemiņai publicējam viņa 2015. gadā ekskluzīvi TVNET veidotu interviju ar vienu no visu laiku izcilākajiem Latvijas hokejistiem - Helmutu Balderi.

Hokejam pielikts punkts

Tiekamies viņa birojā Tērbatas ielā. Taču, kā izrādās, tagad viņa galvenais bizness vairs nav Rīgā, bet Mārupē. Tērbatas iela ir gandrīz pa vidu starp viņa kādreizējām mājām Grīziņkalnā un Māras dīķi, kur Helmuts pirmo reizi ar slidām uzkāpa uz ledus. "Tētis mani trīs gadus vecu tur aizveda un pastūma. Hokejs jau tolaik bija populārs, taču puikas ņēma tikai no desmit gadiem, bet tētis gribēja, lai es jau no mazotnes kustos. Daiļslidošanā jau no četriem gadiem varēja sākt trenēties, un vienā tādā grupiņā Pārdaugavā pieteica. Tā viss sākās."

Ja jau esi aktīvā biznesā, tas nozīmē, ka karjeras laikā biji gana taupīgs un visu nopelnīto nenotrallināji.

Tik daudz nodzert nevarēja (smejas). Slikto ieradumu nav. Esmu mājas cilvēks. Azartspēles nespēlēju. Nu labi - šad tad zolīti ar draugiem par 50 santīmiem punktā! Bizness ir kopā ar krustdēlu. Tur ir siltumnīcas. Audzējam gurķus, tomātus, vēl šo to. Ir arī ferma ar 900 govīm. Mani visvairāk izbrīna un rosina sašutumu tas, ka mums, lai to visu iesāktu un paņemtu kredītu, vajadzēja gandrīz vai sievas ieķīlāt, bet "Liepājas metalurgs" valdības garantijas dabūja viens un divi. Un kur tas viss ir tagad? Un ko dara bijušie īpašnieki? Staigā ja ne pa Liepājas, tad pa silto zemju smiltīm un smīn par visu. Satiktu, noteikti gribētos pa muti sadot, bet nedrīkst, jo tad sēdēšu es, ne viņi. Bet viņiem būtu jāsēž bez šaubu ēnas. Taču valsts ar to netiek galā. Toties velk trīs ādas no tiem, no kā var novilkt. Mums jākonkurē ar kontrabandas gurķiem un tomātiem, kas nosit cenas, ar lietuviešu pienu. Gribētu daudz nopietnāku valsts atbalstu tieši savējiem ražotājiem.

Pats taču arī kādu laiku biji politikā. Vai tas bija zemē nomests laiks?

Tā neteikšu. Rīgas Domē tobrīd politikas nebija daudz. Cik spēju, centos veikt uzticētos pienākumus. Labu brīdi biju arī Sporta pils direktors. Vai varēja to saglabāt? Varēja, bet nebija jēgas, jo bija novecojusi, nolietota. Tikai žēl, ka šobrīd tā vieta izskatās tik nožēlojami. Politikā ieguvu līdz tam nebijušu pieredzi, arī jaunus kontaktus. Tieši cilvēciskie kontakti ir visnoderīgākie. Taču politiskā vide ir ļoti savāda un nav domāta man, kam patīk tieša valoda.

Hokeju vēl spēlē?

Vairs ne. Pērn slidas pakāru pavisam vadzī un pat nezinu, vai slidošu. Bet hokeju pavisam noteikti nespēlēšu. Pietiek. Savu tur esmu izdarījis.

Arī veterānu turnīros ne?

Arī tur ne. Lai spēlē tie, kas sevi neizsmēla agrāk.

No hokeja taču galīgi prom neesi, jo turpini darboties Latvijas Hokeja federācijas valdē?

No tās arī esmu uzrakstījis atlūgumu. Es to valdes darbu ietekmēt nevaru, jo visu grib kontrolēt Kirovs (Lipmans - aut.). Tas jau arī nebūtu slikti, bet metodes reizēm ir kā piparbodītē. LHF visam būtu jābūt solīdi sakārtotam. Tā blefošana un pasaku stāstīšana man ir apnikusi.

Kam būtu jābūt Latvijas izlases trenerim - vietējam vai ārzemniekam?

Es jau pirms gada teicu, ka vajag par galveno ielikt Ēriku Miļūnu un piemeklēt labus palīgus. Taču Kirovam sapūta ausīs un ielika Beļavski. Saša ir foršs čalis, bet, ja no trijiem klubiem tika atlaists, kaut kas nebija kārtībā. Pasaules čempionātā par to varējām pārliecināties paši. Komanda strādāja gandrīz autopilotā. Bet tagad tas vairs nav manā ziņā. Gan jau Kirovs kādu atradīs. Gan jau kāds viņam ausī iepūtīs, kurš ir tas labākais un izdevīgākais. Kirovam izdevīgums vienmēr bijis svarīgs. Tagad lai - atbrauc uz Rīgu Fāzels, un pēkšņi Kirovs paziņo, ka abi izsecinājuši, ka izlasē jābūt vietējam trenerim. No smiekliem par šādiem gājieniem var pārplīst. Vai tiešām savu domu nav? Un Fāzels uz Latvijas izlasi ir tas īstais padomdevējs!

Pats arī kādu brīdi esi bijis Latvijas izlases treneris un arī spēlētājs.