“Lai dzīvo Ulmanis un viņa aizsargi!” Futbola leģendas pirms 70 gadiem (1)

Pēc tam, kad futbolu uz Latviju atveda angļu jūrnieki, Rīgā tika dibināta futbola komanda British Football club, par kuras treneri kļuva britu uzņēmējs Herolds Holls (1884–1943). Drīz vien Latvijā bija vāciešu, angļu, poļu un ebreju klubi, līdz 1912. gadā uz futbola skatuves parādījās latviešu komanda “Amatieris” – bez sava laukuma, naudas un ar bēdīgiem rezultātiem. Tomēr futbols uzņēma apgriezienus un 1922. gadā Latviju uzņēma FIFA sastāvā, kurā atgriezāmies tikai 1992. gadā.

Pēdējo Latvijas brīvvalsts izlases maču pret Igauniju 1940. gada jūlijā klātienē vēroja 19 gadus vecais futbolists Vadims Ulbergs (1921–2008) – leģendāra personība Latvijas futbolā. Pēc 52 gadiem, 1992. gada aprīlī skatoties pirmo atjaunotās valstsvienības maču pret Rumāniju, viņš teiks, ka neviens nevarēja iedomāties, ka jāgaida būs tik ilgi.

Kā pasaule mainījusies šajā laikā, raksturo Ulberga atmiņas par divām Latvijas izlases viesošanās reizēm Maltā.

Kad Latvijas brīvvalsts komanda izkāpa no kuģa Maltā, vietējie uz viņiem skatījās ar apbrīnu - visi glīti ģērbti, uzvalkos. Sportisti no civilizētas valsts!

Tolaik Maltā dzīves līmenis bija zemāks nekā Latvijā. Kad Ulbergs Maltā atgriezās 90. gadu sākumā, viss bija otrādi: “Mēs uz Maltu skatījāmies kā uz brīnumu. Rietumu pasaule bija gājusi uz priekšu, mēs atpakaļ.”

Un tomēr - lai gan varas maiņas un karš iecirta pamatīgu robu futbola attīstībā, spēles popularitāti nekas nespēja apturēt.

Futbols spridzina!

Skatoties pasaules čempionātu futbolā, gribas domāt, ka kādreiz uz pasaules lielās futbola skatuves redzēsim arī Latvijas sportistus, tomēr konkurēt ar tādām futbola lielvalstīm kā Portugāle, Francija, Spānija, Lielbritānija, Argentīna un Brazīlija mums pagaidām ir neiespējamā misija. “Futbols ir spogulis valsts ekonomiskajai attīstībai,” saka Jānis Mežeckis - kādreizējais Latvijas PSR jaunatnes izlases spēlētājs, treneris, ilggadējs Latvijas Futbola federācijas ģenerālsekretārs.

”Ja salīdzina, kāds futbols ir tagad, vēsturiskās spēles izskatās kā palēnināts kino,” viņš raksturo, kā pilnveidojies futbols. Kopš 1963. gada, kad, būdams puika, viņš sāka trenēties pie Maksa Levitanusa (1916–2012), viņš nav palaidis garām nevienu būtisku spēli. (60. gados Mežecka pirmais treneris bija Levitanuss, vēlāk Vadims Ulbergs). Kopš 1966. gada viņš sekojis līdzi visiem pasaules čempionātiem, septiņus vērojis klātienē. “Kad sāku trenēties, biju lepns, ka varu padot bumbas. Tolaik katra spēle bija liels notikums. Tribīnes bija pārpildītas - 20 tūkstoši un vairāk skatītāju. Uz spēles beigām palaida rezerves tramvajus, lai līdzjutēji var tikt mājās.”

1967. gada sezona bija īpaša – rudenī izskaņai tuvojās PSRS futbola čempionāts un “Daugava” cīnījās par iekļūšanu augstākajā līgā. Futbols burtiski spridzināja sabiedrību.

Lai nopirktu biļetes uz spēlēm Daugavas stadionā, bija jāpaveic varoņdarbs. Līdzjutēji pie kasēm pavadīja naktis, turpat uz ielas sildījās pie ugunskuriem, gulēja uz saliekamām gultām.

5. maršruta trolejbusam spēļu dienās piekabināja papildvagonu, maršruta numuru aizstājot ar uzrakstu “Uz futbolu”. Tribīnēs liesmoja avīžu lāpas un līdzjutēji skandēja: “Lai dzīvo Ulmanis un viņa aizsargi!”, bet tuvējās Tallinas, Pērnavas un Avotu ielas bija pilnas ar cilvēkiem, stāsta Jānis Mežeckis. “Lai iekļūtu augstākajā līgā, pietrūka divu vārtu. Arī 1987. gadā līdz iekļūšanai Virslīgā “Daugavai” pietrūka viena punkta.” Toreiz 1967. Ulmaņa neiesistā pendele līdzinājās pasaules bojāejai. Avīzēs turpmākajās dienās futbolam tika veltīti dzejoļi.

“60. gados dzīve bija citādāka - no izklaides vien reizi mēnesī kinoteātrī itāļu filma, tāpēc visi sporta veidi - hokejs, futbols, basketbols, volejbols bija populāri,” sacensību popularitātes gandrīz maģisko efektu skaidro Mežeckis. “Ja man toreiz teiktu, ka pienāks diena, kad stadionā plīvos sarkanbalti sarkanais karogs un pēc spēles atskaņos Latvijas himnu, es neticētu."

Kad 1969. gadā gatavojāmies skolēnu spartakiādei, jaunajiem futbolistiem uz šortiem bija sarkanbalti sarkanas svītras. To ieraudzīja partijnieks un lika formas pāršūt.

Tikai retajam dots...

“Futbols ir viegli skatāms, bet sarežģīti spēlējams,” saka sporta žurnālists, grāmatas “Latvijas futbola vēsture” autors, viens no spilgtākajiem futbola entuziastiem Miķelis Rubenis.

“Visdemokrātiskākais sporta veids, vajadzīgs zemes pleķis, bumba, četri stabi, vārtsargs un tie, kas ātri skrien,” ilustrē Jānis Mežeckis. Iespējams, tāpēc tas ir tik populārs visā pasaulē. “Ir sporta veidi, un ir futbols, kas ierindojas starp desmit ienesīgākajiem biznesiem pasaulē,” viņš turpina. Ne velti Saūda Arābija pasaulslavenajam Portugāles futbolistam Krištianu Ronaldu gatava maksāt neaptveramu summu - 200 miljonus eiro gadā. Vēl trakāk - valsts ir ar mieru pievērt acis un ļaut Ronaldu dzīvot kopā ar draudzeni, lai gan likums Saūda Arābijā aizliedz neprecētu pāru kopdzīvi. Futbols pāri visam!

“Neviens tāpat vien naudu neizsviež, tā ir jāatstrādā. Kad The Los Angeles Galaxy noslēdza līgumu ar Deivdu Bekhemu uz pieciem gadiem par 250 miljoniem, viņš vēl nebija aizbraucis uz Losandželosu, kad puse naudas jau bija atpelnīta,” stāsta Jānis Mežeckis.

“Aiz tā, ko redzam uz laukuma, ir milzīgs sportista darbs. Tikai retajam ir dots spēlēt tā, lai uz viņu nāktu skatīties simts tūkstoši. Tomēr, ja talantam līdzi nenāk darbaspējas un mērķtiecība, nekas nesanāk. Portugāles futbola federācijas prezidents reiz stāstīja, ka Ronaldu uz katru treniņu ierodas pirmais, aiziet pēdējais un katrā vingrinājuma grib būt labākais.”

Mūsdienās, kad profesionāls, pieprasīts futbolists pelna tūkstošus un miljonus, padomju futbolistu ieguvumi izklausās komiski - no ārzemēm atvesti džinsi, lodīšu pildspalvas, šķiltavas, Marlboro cigaretes, košļenes. “Toreiz bija iespēja bez rindas dabūt mašīnu, tikt pie telefona, vietas bērnudārzā. Kādam iedeva dzīvokli. Algas nebija kosmiskas, tomēr pēc tā laika mēriem maksāja labi.” Samaksa svārstījās no 160 līdz 200 rubļiem.

Padomju laikos futbols bija prestižs sporta veids, tāpēc pie lielākajiem uzņēmumiem bija futbola klubi - VEF, Radiotehnikas, taksometru parka.

Darba grāmatiņā futbolistiem bija ierakstīts “atslēdznieks”, “virpotājs”, “šoferis”.

Jāspēlē nevis pēc papīra - smadzenēm jābūt!

Sešdesmito gadu futbols saistīts ar divām futbola personībām - Gunāru Ulmani un Georgiju Smirnovu. “Ulbergs trenēja Smirnovu. Viņš bija fiziski spēcīgs, ātrs spēlētājs, kas tika iekļauts 33 Padomju Savienībā labāko augstākās līgas spēlētāju sarakstā. Smirnovs iesita divus golus slavenajam Maskavas “Dinamo” vārtsargam Jašinam. Viņu daudz kur aicināja, bet Smirnovs palika Latvijā,” stāsta Mežeckis.

“Ulmanis un Smirnovs papildināja viens otru. Smirnovs bija centra, Ulmanis labās malas uzbrucējs. Smirnovs bija ātrs, traks, pretiniekam ļoti bīstams uzbrucējs. Viņam piemita sprādzienbīstams spēks, Ulmanis bija viltīgs, bet ne tik negaidīts,” atmiņās dalās “Daugavas” meistarkomandas spēlētājs un vēlāk treneris Boriss Morozovs.

“Bumba, vārti, laukums - pats par sevi futbols nav mainījies, tas ir tāds pats kā pirms 200 gadiem, Tas, ko mainījis cilvēks, ir materiāls, no kā veidota bumba, laukuma segums,” saka Morozovs. Pret to, kā pilnveidojas spēles noteikumi, viņš ir skeptisks: “Visu laiku meklē kaut ko, lai reformētu, bet - kāda jēga?" 

Kādreiz visa centrā bija futbols, bet tagad “tirgus, tirgus, tirgus”. Ir sajūta, ka par futbolistiem jārūpējas kā par gladiatoriem Romas impērijā, lai viņus var nopirkt un pārdot. 

Tā saka futbola veterāns, atzīstot, ka, “runājot par sistēmu”, viņam paliek nepatīkami. “Futbols nav grūta spēle, bet tā jāspēlē taktiski un stratēģiski,” viņš paskaidro. Savā trenera praksē apmācot sportistus, viņš meklē veidus, kā ar gudriem gājieniem radīt stipru komandu, bet “instrukcijas no Briseles”, kas cenšas visus vienādot, ir traucēklis. “Jāspēlē nevis pēc papīra, bet smadzenēm jābūt, pārsteidzošam spēles momentam,” stāsta pieredzējušais treneris, un piemetina: “Aunu bars, ko vada lauva, ir stiprāks par lauvu baru, ko vada auns.”

Kāpēc ūdenim nē?

Mūsdienās 30 gadi ir vecums, kad futbolists tuvojas karjeras virsotnei, bet padomju laikos trīsdesmitgadnieki jau bija veterāni. “Mūsdienu medicīnas iespējas un veselības aprūpe ir pagarinājusi sportista mūžu,” saka Mežeckis. Viņš atceras, ka padomju laikos spēles dienā sportistiem aizliedza dzert ūdeni. “Absurds! Bet toreiz uzskatīja, ka uzņemtais šķidrums apgrūtinās sirdsdarbību, tā mazinot darbaspējas,” padomju laiku instrukcijas atceras arī Boriss Morozovs. “1972. gadā, kad mācījos augstākajā treneru skolā Maskavā, jau lekcijās teica, ka sportistam jādzer, cik prasa organisms." 

Mums bija tāds puika Lūkins - krekls vienmēr slapjš, jo viņš daudz svīda, tāds organisms. Ja nedotu ūdeni, varētu nomirt.

Savukārt Jānis Mežeckis atceras, ka Ulbergs jau toreiz teica: ja slāpst, ir jādzer. “Viņam bija labs izteiciens:

“Ja es futbolā kaut ko nezinu, tad tas nav tik svarīgi.”

Viņš bija intelektuāls treneris, kas treniņus precīzi saplānoja.

Ulbergam bija konspekti ar taktiskām shēmām, vingrinājumiem, ko viņi apsprieda ar treneri Jāni Gili. Vēlāk pie manis kabinetā varējām stundām runāt par futbolu,” atceras ilggadējais federācijas ģenerāldirektors.

Turpmāk par divām futbola leģendām - treneri Vadimu Ulbergu (1921–2008) un spēlētāju, vēlāk izlases menedžeri Leonadru Andžānu, kuram jūnijā apritēs 85 gadi.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Medaļas abas puses" saturu atbild SIA TVNET GRUPA