Gan jau katram no jums pazīstams kāds cilvēks, kurš naudas dēļ gatavs pārdot (vai nodot) visu, kas nav piesiets. Ja ir piesiets, tad veikli atraisīt vissarežģītāko mezglu un prom uz ūtrupi. Vairumā gadījumu varbūt iztēlojaties kādu noplukušu bezpajumtnieku, tomēr vislielākie "bomži" šādos gadījumos ir tērpti uzvalkos, ar dārgu pulksteni uz kreisās rokas un glaunas sporta automašīnas atslēgām kabatā. Par tādiem tautā mēdz sacīt, ka "gatavs kaut miesīgu māti pārdot".
Jau relatīvi neilgi pēc kļūšanas par IIHF prezidentu Fāzels varēja doties uz pasaules čempionātu, kas notika Krievijā. Relatīvi, jo pasaules čempionāta rīkošanas tiesības valstij piešķir četrus vai piecus gadus pirms lielā sarīkojuma, bet turnīrs Sanktpēterburgā notika 2000. gadā. Deviņdesmito gadu vidū Krievija bija daudzkārt demokrātiskāka nekā tagad (vismaz tā secināms no vēstures liecībām), bet Kremlī galvenajā krēslā sēdēja Boriss Jeļcins. Tāpēc diezin vai šis konkrētais čempionāts bija kādi pirmie augļi Fāzela kā Krievijas ietekmes aģenta savervēšanai.
Prezidenta Jeļcina darbības, lēmumi un uzvedība vismaz publiskajā cilvēku atmiņā palikusi kā pietiekami saprātīga, tam laikam atbilstoša. Kad 1995. gada 4. maijā svinīgā pasākumā tika uzspridzināts Skrundas lokators, Jeļcins varēja dot pavēli turpat blakus dzīvojošajiem Krievijas armijas (bijušās padomju armijas) karavīriem veikt diversijas vai sākt kādu "speciālo militāro operāciju". Tas nenotika, bet 1998. gadā Skrundu atstāja pēdējie Krievijas armijas karavīri.
Ar šodienas acīm šķiet vairāk nekā absurdi, ka gandrīz desmit gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas mūsu valstī pastāvīgi uzturējās Krievijas armija. Vai varat ko tādu iedomāties, piemēram, 2010. gadā? Sprādzienbīstama situācija ik dienu.
Pēc Vladimira Putina kļūšanas par Krievijas prezidentu 1999. gadā lietas lēnām, bet pamatīgi sāka iet pilnīgas diktatūras, cenzūras un līgtu ietekmes aģentu virzienā. Viens no šādiem ietekmes aģentiem, "noderīgajiem idiotiem", bīdāmlellītēm bija un joprojām ir Fāzels.