Mūsdienās vairs nav pārsteigums, ka jaunie latvieši dodas uz ārzemēm nepilngadīgā vecumā, arī profesionālā sportā un jo īpaši basketbolā. Taču darīt to, kad neviens cits iepriekš vēl ko tādu nav paveicis, – tas jau ir citādāk. Fragments no basketbolista Armanda Šķēles autobiogrāfiskās grāmatas "Starp dzīvi un basketbolu" nodaļas "Vai pietiks drosmes?!".

2001. gada augusta pirmās dienas aizvadīju, pakojot ceļasomas. Būs vai nebūs? Radās tā patīkamā satraukuma sajūta, ka lecu iekšā piedzīvojumā. Apzinājos, ka Rīgā paliks ģimene un draugi, kas uzdzina nelielu sentimentu, bet šoreiz bija jādomā plašāk un jākustas tālāk, lai progresētu kā basketbolists un veidotos par personību. Pienākot atvadu mirklim Rīgas lidostā, mammas un tēta sejās redzēju divējādas emocijas. Viņi izskatījās sanervozējušies, bet dziļi iekšā šķita, ka viņi lepojas ar to, ka esmu sadūšojies drosmīgajam lēmumam un dodos uz svešu valsti 17 gados. Tas gluži nebija brauciens ar klasi vienas dienas ekskursijā uz citu pilsētu. Tā bija radikāla dzīves ceļa maiņa. Apskāvāmies, un devos uz reisu.

Lidojums līdz Varšavai paskrēja nemanot. Sagaidījis koferus, ripinājos ārā no ielidotāju zonas, kur, kā man bija teikts, par tālāko ceļu līdz jaunajām mājām Vloclavekā parūpēsies cilvēks, kas pats mani uzmeklēs. Centos saskatīties ar visiem, kas uzturējās pie sagaidītājiem.

Neviens cits, izņemot kādu pavecāku vīrieti, uz mani nelūkojās un nospriedu, ka viņš ir atsūtīts mani savākt. Gāju klāt un sapratāmies bez vārdiem. Arī tālāko ceļu ar šo vīru sazinājāmies zīmju valodā – viņš bija šoferis, kurš runāja tikai un vienīgi poļu valodā...

Komentāri
CopyDraugiem X Whatsapp