Latvija parādīja Eiropas lielvalstīm, kāds skaistums slēpjas basketbolā

Latvijas meistarsacīkstes parasti risinājās līdz martam, taču 1935. gadā tās noslēdzās ātrāk - 12. janvārī, lai labākie spēlētāji varētu labāk sagatavoties vēsturē pirmajam Eiropas čempionātam.

Gatavošanās posmā talkā nāca Lietuvas un Igaunijas basketbolisti, kuri janvāra otrajā pusē viesojās Rīgā. Lietuvieši nebija atbraukuši visspēcīgākajā sastāvā, kas noveda pie lielas sakāves - latvieši uzvarēja pārliecinoši ar 123:10.

Spēlē pret lietuviešiem komandas centrs Rūdolfs Jurciņš guva 41 punktu, bet 43 iemeta Jānis Lidmanis, kuram joprojām pieder Latvijas izlases rekords neoficiālās spēlēs jeb pārbaudes mačos.

Ar igauņiem bija sīvāka spēkošanās - uzvara 35:18. Rezultatīvākais ar 13 punktiem bija Jurciņš. Pēc spēles lielas uzslavas pauda Igaunijas komandas treneris Nūlers, kurš divus gadus mācījās Amerikā fiziskās audzināšanas augstskolā.

"Latvijas komandas spēle mani tiešām pārsteidza. Tādu spēli no jūsu komandas negaidīju. Apbrīnoju jūsu mešanas māku un spēles ātrumu. Varu jums teikt vienu - arī amerikāņi jūs neuzvarētu, ja jūs spēlētu kā pēdējās sacīkstēs ar mums," treneris citēts laikraksta "Rīts" 1935. gada 6. februāra numurā.

Eiropas čempionāta ievadā izdevās uzveikt Ungāriju ar rezultātu 46:12 (20:7), turpinājumā sekoja panākums pret Šveici ar 28:19 (16:12), bet noslēgumā finālā uzvara pār Spāniju ar 24:18 (16:12).

Līderis bija komandas kapteinis un centrs Jurciņš, kurš trīs spēlēs guva attiecīgi 23, 10 un 11 punktus. Viņam talkā nāca Aleksejs Anufrijevs, kurš guva 10 punktus pirmajā un 12 punktus otrajā spēlē.

Ceļš uz Ženēvu latviešiem bija nogurdinošs. 36 stundas ilgais brauciens bija jāpavada trešās klases vagonos. Nakti basketbolisti pārlaida uz cietajiem soliem un bagāžas tīklos, daži pat bija izklājuši avīzes uz grīdas.

"Sevišķi grūta bija brauciena pēdējā daļa. Bijām pārguruši, pa daļai arī neēduši,"

grāmatā "Neaizmirstami sporta brīži un zvaigznes" aprakstījuši Vilis Čika un Arnolds Šmits, citējot Latvijas izlases treneri Valdemāru Baumani.

Valsts finansiālā atbalsta piešķiršana nevedās raiti. Vien nepilnu mēnesi pirms Eiropas čempionāta sākuma Latvijas sporta organizāciju apvienības sēdē tika atzīts, ka vīriešu basketbola izlasei būtu jāpiedalās kontinenta pirmajās meistarsacīkstēs.

"Latvijas sporta organizāciju apvienības (LSOA) sēdē atzina, ka Latvijas basketbola vienībai būtu jāpiedalās Eiropas meistarsacīkstēs Ženēvā no 2. - 4. maijam. Nolēma lūgt no ministru kabineta Ls 1500 pabalstu," vēstīts laikraksta "Sporta Pasaule" 1935. gada 8. aprīļa numurā.

Eiropas meistarsacīkstēs pēc Latvijas izlases turnīrā pirmās izcīnītās uzvaras pret Ungārijas valstsvienību latviešu basketbolistu favorītu statuss pieņēmās spēkā.

Šveices laikraksts "La Tribune de Geneve" vēstīja: "Latvieši ir skaisti atlēti. Viņi spēlē meistarīgi, rāda augstas klases tehniku. Visas piespēles precīzi aplēstas. Vietu ieņemšana un bumbas metieni uz grozu - lieliski. Visi latviešu spēlētāji, it sevišķi Jurciņš, - teicami metēji. Latvija jau pirmajā spēļu dienā redzami parādīja, ka ir pārāka," aprakstīts grāmatā "Neaizmirstami sporta brīži un zvaigznes".

Šveices laikrakstā "La Suisse" dienu pirms šveiciešu basketbolistu cīņas pret Latvijas izlasi žurnālisti neskopojās ar spilgtu salīdzinājumu, raksturojot latviešu komandas spēlētāju lielo spēku.

"Latvijas vienība strādā kā liela mašīna, kur viss rit kā automātā. Viņu paņēmiens kontrolēt balli [spēli], izrāvieni un dribli - priekšzīmīgi."

Turnīrs risinājās Ženēvas izstāžu paviljonā "Palais d’Expositions". Vēsturē pirmā Eiropas čempionāta finālmaču vēroja aptuveni 4000 skatītāju.

Veiksme sportā bieži ir noteicošs faktors uzvaras gūšanā. Šoreiz veiksme neizšķīra Latvijas basketbolistiem uzvaras likteni tieši laukumā, kur noteicošais faktors bija spēlētāju tehniskā un fiziskā sagatavotība, tomēr tā palīdzēja izlozē, kur zaudējuma gadījumā Latvijas izlasei tiktu piešķirta diskvalifikācija, jo komandai bija tikai vienas krāsas formas tērpi.

"Laimes māmuļa divas reizes laipni uzsmaidīja tieši latviešiem. Kad noskaidrojās, ka četrām vienībām ir vienādi tērpi - sarkani krekli, tad jautājumu par to, kas patur savus, ja tām iznāca sacensties, tāpat šķīra ar lozi. Vispirms tie bija šveicieši, kas dabūja apmainīt savus pret baltiem, kad viņiem visai negaidīti bija izdevies pievarēt itāliešus (27:17) un vajadzēja stāties pretim latviešiem. Tas pats liktenis piemeklēja finālā Spāniju. Arī viņiem bija jāmaina krāsas, kamēr latvieši visu turnīru nospēlēja savos tradicionālajos ķiršu sarkanajos krekliņos un baltajās biksītēs. Tādi blakus elementi, ja arī neko vairāk, atstāj vismaz labu ietekmi uz vienības garastāvokli un pašapziņu," notikumi aprakstīti grāmatā "Neaizmirstami sporta brīži un zvaigznes."

Divas dienas vēlāk Rīgas stacijā pusastoņos vakarā piestāja Berlīnes ātrvilciens. Stacija bija sagaidītāju pilna. Pāris tūkstoši, to vidū sevišķi daudz studentu. Sajūsminātais pūlis pacēla basketbolistus uz rokām un nesa līdz stacijas izejai.

Laikraksta "Rīts" 1935. gada 6. maija numurā tiek vērsta uzmanība, ka Latvijā basketbols ir vairāk jāatbalsta, izveidojot tā spēlēšanai piemērotu sporta zāli.

"Ir pilnam attaisnojusies valdības ticība mūsu sportistiem, kad viņa uz Latvijas Basketbola savienības lūgumu, kuru lielā vienprātībā atbalstīja Latvijas Olimpiskā komiteja, piesprieda nepieciešamos dalības līdzekļus. Neskatoties uz ļoti neizdevīgiem treniņa apstākļiem, kur mums nav nevienas kaut cik piemērotas vingrotavas, mūsu centīgie basketbolisti ir godam likuši atskanēt Latvijas vārdam pasaules presē. Tas lieku reizi pierāda, ka mums šis sporta veids uz vissiltāko jāatbalsta un jāgādā piemērotas telpas treniņiem."

Latvijas valstsvienības treneris Valdemārs Baumanis pēc daudziem gadiem uzsvēra, ka uzvara bijusi pelnīta: "Man bija izdevies atrast piecus spēlētājus, kas viens otru lieliski papildināja. Tādejādi radās vienība, kas vienlīdz efektīvi sadarbojās uzbrukumā un aizsardzībā. Šie pieci spēlētāji bija: aizsardzībā Mārtiņš Grundmanis un Eduards Andersons, centrā Rūdolfs Jurciņš, uzbrukumā Jānis Lidmanis un Aleksejs Anufrijevs. Latvijas vienība 1935. gadā ne tikai uzvarēja, bet ar savu spēli parādīja Eiropas lielvalstīm Francijai, Itālijai un Spānijai, kāds skaistums slēpjas basketbolā. Mūsu spēles pamatā bija amerikāņu sistēma, kuru mums tik iespaidīgi bija iemācījuši šīs valsts sporta speciālisti, kas pēc Pirmā pasaules kara darbojās Latvijā. Te jāpiebilst, ka latvieši bija apdāvināti skolēni. Latvijas vienības uzvara Ženēvā visai sporta Eiropai bija milzīgs pārsteigums. Par mums rakstīja visi lielākie sporta laikraksti. Sacensībās noraudzījās arī daudzu valstu diplomātiskie pārstāvji, jo Ženēvā darbojās Tautu savienība. Zīmīgus vārdus mūsu spēlētājiem pēc uzvaras veltīja Latvijas sūtnis Feldmanis: "Ko Latvijas brīvvalsts diplomāti Ženēvā sasnieguši 15 gados, to jūs pārsniedzāt dažās dienās.""

Latvijas Basketbola savienība vēsta, ka Ženēvas cīņu varoņiem bija dažādi likteņi. Mārtiņš Grundmanis, Aleksejs Anufrijevs, Visvaldis Melderis un Andrejs Krisons gāja bojā karā, Rūdolfs Jurciņš un Edgars Rūja pazuda čekas labirintos. Jānis Lidmanis, Džems Raudziņš, Herberts Gubiņš, Valdemārs Baumanis un Rihards Dekšenieks mūža otro pusi pavadīja trimdā. Līdz vecumdienām Latvijā nodzīvoja tikai Eduards Andersons, kurš piecdesmito gadu beigās atgriezās no izsūtījuma Sibīrijā.

Par godu šim vēsturiskajam sporta panākumam 2012. gadā uz ekrāniem iznāca režisora Aigara Graubas un producenta Andreja Ēķa spēlfilma "Sapņu komanda 1935". Ar nelieliem fikcijas elementiem, filma lielā mērā ir balstīta uz patiesiem notikumiem.

"Ceļš līdz uzvarai ir grūts, bet patriotiski iedvesmojošs - sporta funkcionāru neticībai un intrigām pretī stājas treneru spīts un uzņēmība, tautiešu ziedojumi un praktiska palīdzība," vēstīts filmas aprakstā. "Sapņu komanda 1935" filmu iespējams noskatīties "LMT Viedtelevīzijā".

Raksts tapis sadarbībā ar "LMT Viedtelevīziju".