Volejbolists Ivans Bugajenkovs kļuva par pirmo Latvijas (lai arī PSR) sportistu, kam izdevies izcīnīt divas olimpiskās zelta medaļas (1964. un 1968. gadā). Viņa kontā arī Eiropas (1967.) un pasaules čempiona tituli (1960. un 1962.), Pasaules kauss (1965.), pasaules labākā spēlētāja balva un goda vieta Pasaules volejbola Slavas zālē. Ir arī LPSR čempionāta zelts, sudrabs un bronza PSRS čempionātos. Pilnam komplektam trūkst PSRS čempiona titula un PSRS Tautu spartakiādes zelta. To paveica cita mūsu volejbolistu paaudze 1983. un 1984. gadā. Šis ir sporta žurnālista Artura Vaidera savulaik veidots stāsts par Bugajenkovu, kuru sauca arī par "Lidojošo Ivanu".
Olimpiskā zelta garoza
"Tautu spartakiādēs mums neizdevās parādīt to, uz ko bijām gatavi," patvēries savā lauku īpašumā starp Valli un Birzgali, jaunību atceras titulētais volejbola veterāns. "Iegāza zaudējumi vājākiem pretiniekiem. Tie gadījās arī PSRS čempionātā, taču vienreiz zelts jau bija gandrīz kaklā. 1965.gadā Kijevā bija izšķirošā spēle ar CSKA. Ja uzvaram, mēs esam čempioni. Piektajā setā bijām pārliecinošā vadībā, un tad pēkšņi atklājās, ka mūsu treneris Mihails Amaļins bija iedevis nepareizu spēlētāju izvietojumu laukumā. Bet pretī bija vecā lapsa Givi Ahvlediani un pamanīja. Setu nācās sākt no 0:0 un vēl tādā novietojumā, kā treneris bija sarakstījis. Mums vairs nebija variantu. Tomēr "Radiotehniķī" bija ļoti labs kolektīvs un labi spēlētāji, un allaž vēl kāds bija PSRS izlasē - te Žeņa Košeļevs, te Eduards Lībiņš, te Jānis Labucks. Varējām vinnēt un arī vinnējām visus, taču ik pa reizēm paklupām pret komandām, kam nekādi nedrīkstējām zaudēt. Tāds ir sports."
Arī katrai jūsu olimpiskajai medaļai ir savs stāsts, un tās neiekrita rokās tāpat vien.