Kad nāve uzglūn aiz katra līkuma - kā F-1 visbīstamākajā laikā ar dzelzs dūri valdīja leģendārais Ferrāri?

"Paprasiet bērnam uzzīmēt mašīnu, un viņš to uzzīmēs sarkanu," šis ir viens no Enco Ferrāri citātiem, kurš nav iekļauts dokumentālajā filmā "Ferrāri: Sacīkstes pretim nemirstībai".

Tomēr šie leģendārās autosporta ikonas vārdi ir ļoti patiesi, jo autosportā sarkanā krāsa asociējas ar "Ferrari", bet "Ferrari" ir teju sinonīms ātrumam. Diemžēl pamatu ielikšana šādam statusam maksāja daudzas dzīvības, bet Ferrāri lielākoties tā bija pieņemama cena panākumiem.

"Ferrāri: Sacīkstes pretim nemirstībai" ir dokumentālā filma par diviem "Ferrari" pilotiem Pīteru Kolinsu un Maiku Hotornu un viņu traģiskajiem likteņiem. Tajā pašā laikā šajā filmā ne uz brīdi nepazūd arī Enco Ferrāri klātbūtne.

Ferrāri metodes bija aukstasinīgas. Viņš savu pilotu augstāko līmeni trasē panāca ar konstantu spiedienu un iekšējās konkurences veicināšanu. Ferrāri mīlestība pret viņa spēkratiem bieži vien bija izteiktāka nekā rūpes par pilotiem. Tam ļoti uzskatāms piemērs ir Eudženio Kasteloti bojāeja 1957. gada testa braucienos Modenas trasē Itālijā.

Pēc ziņu par Kasteloti nāvi izdzirdēšanas Ferrāri esot novaimanājies par pilota bojāeju, bet uzreiz sekojis nākamais jautājums:

"Un kā ar mašīnu?"

Lai Ferrāri, Kolinsa un Hotorna stāstiem tiktu iedots pienācīgs konteksts, "Ferrāri: Sacīkstes pretim nemirstībai" izgaismo arī tā laika autosporta pasaules galvenās nianses. Neatkāpjoties no galvenā stāsta un neieslīgstot dzeltenās preses niansēs, šajā filmā īsi, bet uzskatāmi tiek radīts priekšstats par to, ko pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados nozīmēja būt sacīkšu braucējam.

Toreiz piloti bija rokzvaigznes un arī piekopa šī statusa cienīgu dzīvesveidu. Cigarete un alus pudele uzreiz pēc izkāpšanas no sacīkšu mašīnas mūsdienās ir kaut kas neiedomājams, bet toreiz bija ikdiena. Piloti nevarēja sūdzēties par daiļā dzimuma uzmanības trūkumu, tieši pretēji. Savukārt šo dāmu vecāku ļaunākais murgs bija izdzirdēt, ka viņu meita ir attiecībās ar sacīkšu pilotu.

Kā jau minēts - rokzvaigznes cienīgs dzīvesveids, tikai ģitāras un mikrofona vietā šiem vīriem bija stūre un ātrumkārba, bet skatuvi aizstāja trases, kurās katrs līkums varēja būt pēdējais šo vīru dzīvē.

Piecdesmitajos gados dzīvību zaudēja kopumā 15 F-1 piloti. Trīs no viņiem bija "Ferrari" paspārnē. Vēl viens autosporta aspekts, ko izgaismo "Ferrāri: Sacīkstes pretim nemirstībai", ir pilotu bojāeja. Kā jau minēts ievadā, piloti arī mūsdienās riskē ar savu dzīvību, bet šodienas riska līmeņa salīdzināšana ar piecdesmitajiem gadiem būtu klaja necieņa pret tā laika pilotiem.

Piecdesmitajos gados pilotiem bija plašs "iespēju" spektrs, kā trasē zaudēt dzīvību, - ielidošana skatītājos un teju simts skatītāju paņemšana "sev līdzi" (arī šī, autosporta vēsturē tumšākā diena tiek iztirzāta šajā filmā), ietriekšanās sienā, izkrišana no kokpita vai pat sadegšana dzīvam. Šie visi bija riski, ar kuriem ikdienā saskārās sacīkšu braucējs, un tie visi, neieslīgstot pārlieku nepatīkamās detaļās, tiek vizuāli attēloti arī "Ferrāri: Sacīkstes pretim nemirstībai" filmā. 

"Ferrāri: Sacīkstes pretim nemirstībai" filmas notikumi attīstās hronoloģiski. Pirms nākamo notikumu attēlošanas vizuāli tiek attēlota konkrētā gada skaitļa maiņa. Bez priekšzināšanām par konkrēto periodu autosportā skatītājam pavisam ātri taps skaidrs, ka katra gada skaitļa maiņa nozīmē divus jautājumus - kurš pilots dzīvību zaudēs šoreiz un kā tas notiks?

Bet "Ferrāri: Sacīkstes pretim nemirstībai" nekādā gadījumā nav tikai autosporta traģēdiju hronika. Tā ir filma, kas stāsta par autosporta vēsturē, iespējams, ietekmīgāko vīru un viņa komandas pirmajiem diviem spīdekļiem, fonā sniedzot kodolīgu ieskatu F-1 (un citu seriālu) pirmsākumos.

Raksts tapis sadarbībā ar "LMT Viedtelevīziju".