Hokejistu piemērs Latvijas tautai (1)

Retais atļāvās sapņot par pusfinālu, bet reizēm sapņi piepildās un sapņot ir veselīgi. "Tagad vienkārši dzīvoju sapnī," tā pēc uzvaras 3:1 ceturtdaļfinālā pret Zviedriju sacīja Latvijas izlases debitants un jaunākais spēlētājs Dans Ločmelis. Ceturtdienas vakarā viņš Skanstes ielā guva savas karjeras nozīmīgākos vārtus. Tieši viņš iemina Latvijas komandas ceļu uz pusfinālu Tamperē. 

Uz papīra Latvija nav bijusi favorīte vismaz četrās spēlēs šajā čempionātā un trijās no tām izcīnījusi uzvaru, turklāt ir sešu panākumu sērija, kas ir nebijis notikums Latvijas valstsvienības vēsturē. 

Cīņai ar Šveici bija "būt vai nebūt" nozīme. Latvija ar savu mūri Artūru Šilovu priekšgalā pierādīja, ka ir ne tikai gatava parādīt zobus, bet arī paņemt to, kas visvairāk nepieciešams. Turklāt pašos atbildīgākajos brīžos savas publikas priekšā.

Sestais spēlētājs nāca talkā un dzina uz priekšu.

Kad aiz muguras ir tāds vīrs kā Šilovs, tas ceļ spārnos, jo komanda jūt, ka uz viņu var paļauties un par vārtu drošību nav jāraizējas. Vidēji spēlē ielaistās 2,00 ripas, atvairītie 92,6% pretinieku metieni ir rādītāji, ar kuriem var lepoties. Pavisam droši var apgalvot, ka labs vārtsargs ir krietni vairāk nekā puse no komandas. Un Šilovs tāds ir. Artūrs Irbe ar vārdiem apkārt nemētājas un skaidri pateica, ka viņš ir NHL kalibra spēlētājs un par to ir pārliecinājušies arī tur spēlējošie šveicieši, zviedri un čehi. 

Kur vēl slēpjas Latvijas izlases spēks?

Tā ir komanda, kas ir "viens par visiem un visi par vienu". Spilgts piemērs tam ir Kristaps Zīle. Uzņem spēcīgu metienu ar vaiga kaulu un pēc brīža viņš ar būri uz sejas ir atpakaļ laukumā un turpina darīt to, ko prot vislabāk. Neviens nežēlo savus ķermeņus, guļoties pretī ripām, ko novērtē ne tikai treneru korpuss, bet visa Latvija.

Tādā sporta veidā kā hokejs viens nav karotājs. Tikai kopā ir spēks un spēks ir Lauvas sirdīs, ar kurām spēlē latviešu puiši.

Uzvarot hokeja lielvalstis, hokejistos ir jūtami augusi pārliecība par saviem spēkiem un tas ir daudz. Pārliecību gan nevajag jaukt ar pašpārliecinātību. 1995. gada pasaules čempions Raimo Summanens pirms ceturtdaļfināla izteicās, ka Kanāda, visdrīzāk, gadus 20 nav bijusi tik vāja kā šogad. Un še tev! Turnīra mājiniece un pagājušā gada pasaules čempionāta uzvarētāja Somija dabūja pērienu.

Būtībā par pašpārliecinātību var pakritizēt arī Šveici un Zviedriju. Šveice pret Latviju atpūtināja vairākus komandas līderus. Tādējādi viņiem aprāvās uzvaru sērija un Šveices izsmalcinātā pulksteņa mehānismā iebira smiltis. Turpinājumā laikrādis apstājās ceturtdaļfinālā, kur kāju priekšā pielika čakli strādājošie vācieši.

Savukārt vairums zviedru fanu uz Rīgu izlēma nebraukt un palika Tamperē gaidīt atpakaļ savu komandu, pašpārliecināti gatavojoties pusfinālam pret Kanādu vai Somiju.

Grūti Latvijas izlasē ir kādu izcelt priekšplānā. Jā, Šilovs ir mašīna un tagad šī vīra vārdu zina teju ikviena mājsaimniece, kas paskrējusi garām hokejam.

Artūrs šajā turnīrā kopumā atvairījis jau 200 metienus (no 216).

Uzslavas pelnījuši visi hokejisti, arī treneri, kuri pavasarī iesēja viņos spējas būt tik labiem, cik viņi ir šodien. Komandas kapteinis Kaspars Daugaviņš pirms turnīra norādīja, ka vēl nekad iepriekš pirms pasaules čempionāta nav bijis tik grūts sagatavošanās cikls. Ieguldītais darbs nu ir atmaksājies ar uzviju. Latvijas pašapziņai šis čempionāts iedevis grūdienu pareizajā virzienā. 

Pēc pirmajām divām spēlēm (0:6 pret Kanādu un 1:2 pret Slovākiju), pārlapojot Krievijas sporta portālus, varēja lasīt, ka Latvija spēlē slikti un ir izgāzusies. Tas tādēļ, ka Rīgas "Dinamo" aizgāja no KHL.

Ko viņi teiks tagad? 

Kā teica kolēģis Jānis Matulis: Tampere, turies!

Daugaviņš, kuram uz muguras uztetovēts Latvijas ģerbonis, ir paraugs daudziem, un ne tikai sportistiem. Pērn viņš noslēdza karjeru, taču šogad atgriezās valstsvienībā un turpināja cīņu par nepiepildīto sapni. Neatlaidība! Martā viņš intervijā TVNET tiešsaistes žurnālā Klik norādīja, ka ļoti vēlas spēlēt hokeju mājās savas ģimenes acu priekšā. Spēļu laikā sūtītās gaisa bučas mammai, sievai un meitām bija tik sirsnīgas, ka acīs sariesās asaras. Un tas lieku reizi ir atgādinājums, ka ģimene dzīvē ir galvenais, nevis cik ripas iemetīsi vārtos.

@Ralfs_29 brilantní čeština😂👌🏻 Hráli na piču🫶🏻 pic.twitter.com/jTk9YGuKsk

— David Šimon (@David_Simon92) May 23, 2023

Ar lepnumu tīmeklī varam apskatīt video fragmentus, kā Ralfs Freibergs pēc uzvaras pār Čehiju sniedz interviju čehu valodā. Iemācīties un zināt šo valodu ir cieņa pret tautiešiem valstī, kurā viņš ikdienā jau vairākus gadus pelna ģimenei iztiku. Un viņš nav vienīgais, arī daudzi citi Latvijas hokejisti apguvuši svešvalodu valstīts, kurās viņi ikdienā strādā - spēlējot hokeju. Tikmēr pie mums vairāk nekā 30 gadus pēc Latvijas neatkarības atgūšanas nerimst pretošanās obligātai prasībai zināt valsts valodu.

Ralfs Freibergs varbūt ir pat pārāk patriotiski noskaņots latvietis, jo viņš, kā redzams Roberta Bukarta uzfilmētajā un "Instagram" publicētajā video, Latvijas izlases ģērbtuvē pēc uzvaras pār Zviedriju aizspiež ausis un pieprasa pārslēgt citu dziesmu, jo viņš laikam nespēj piedot, ka Ainars Mielavs savulaik uzstājās 9. maijā pie okupekļa, kas par laimi nu ir gāzts pēc Krievijas armijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā.

 

 

 

 

View this post on Instagram

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

A post shared by ROBERTS BUKARTS (@buky71)

Piedošana droši vien ir kas tāds, ko varētu pamācīties mēs visi. Latvijas izlases galvenais treneris Harijs Vītoliņš ir gana daudz kritizēts par savulaik strādāšanu Krievijas izlasē, par Georga lentītes piespraušanu pie krūtīm. Varbūt ir pienācis laiks piedot šos grēkus? Ar nosacījumu, ka tie vairs neatkārtojas. Ko līdzīgu var attiecināt uz Miku Indraši, kurš verbāli saņēma pamatīgus sitienus ar pātagu par domu - varbūt tomēr spēlēt KHL un saņemt algu Maskavas "Spartak" komandā?

Vītoliņš un Indrašis ir mūsējie, un cerams tas tā arī paliks mūžam. Ir vesela plejāde, tostarp Latvijas hokejā, ko par savējiem negribas dēvēt. Šajā pavasarī Latvijas hokeja izlase vieš cerību, ka mēs varam būt vienoti un ar daudzmaz līdzīgām vērtībām. Kaut arī Porziņģis reiz Ņujorkā sarunāja glupības par latviešu valodu un pērn preses konferencē apjuka pie žurnālista jautājuma par karadarbību Ukrainā - "man šis temats jāpastudē", kaut Ostapenko laukumā nespēj valdīt emocijas un daudz lamājās, ka brīžiem kauns paliek - šopavasar ir uzplaiksnījusi kopības sajūta.

Latvijas hokejistu panākums ir kā auksta ūdens malks tuksnesī laikā, kad ziņās ir daudz stāstīts par slepkavu Jēkabpilī, par nežēlīgajiem jauniešiem Imantā un citām morālām kroplībām. Agresīvām cilvēku darbībām (saprātīgās robežās) ir jāpaliek hokeja laukumā, boksa ringā vai citā sporta arēnā, nevis tās jāpielieto ikdienā sadzīvē...