Hokejs ir diezgan skarbs sporta veids. Ar spēka paņēmieniem, noraidījumiem, sāncenšu psiholoģisko iespaidošanu, neapmierinātību ar tiesnešu lēmumiem, kas "svilpo" tikai uz vienu pusi un līdzīgā manierē. Reti gadās sastapt trenerus, kuriem par vienu un to pašu spēles epizodi būtu identisks vērtējums. Pirms gadiem trīsdesmit to sauca par plurālismu, šajos laikos – par demokrātiskas sabiedrības būtisku sastāvdaļu, kad katram tās loceklim var būt savas domas un savs skats uz dzīvi. Arī hokejā. Kā tas ir arī hokeja skolas "Grīziņkalns" dibinātājam Mikam KOVTUNAM. Miks pats savulaik trenējies un arī spēlējis hokeju, nu sevi atradis jauno hokejistu audzināšanā.

"Grīziņkalns" ir jauna hokeja skola. Kura jums šī ir hokeja sezona?

Otrā oficiālā sezona, ar dalību Latvijas čempionātā. Pērn startējām ar trim komandām, šogad mums jau ir piecas. U-9, U-10, U-11, U-12 un U-13 grupās. Un sākumsagatavošanas grupa maziņajiem ķipariem.

Kur jūs ņēmāt šos vienpadsmit un trīspadsmitgadīgos? "Apzagāt" citas sporta skolas?

Latvijā šāda terminoloģija pastāv, bet… tā ir nepareiza. Vecākā komanda mums radās no puikām, kas iepriekšējās komandās netika sava vecuma sastāvos. Tātad nav vajadzīgi. "Grīziņkalns" viņiem ir kļuvis par vietu, kur viņi ir vajadzīgi.

Man var patikt treneris vai nepatikt, var patikt attieksme pret manu bērnu vai nepatikt, bet viens no bērnu sporta pamatbaušļiem – lai nodarbības notiktu pēc iespējas tuvāk mājām.

Tieši tā. Viens no. Esmu demokrāts, mēs hokeja skolā "Grīziņkalns" visi tādi esam. Mums arī līgums ar jauno hokejistu vecākiem ir nesaistošs, tas ir pakalpojuma līgums un, ja kādu bērnu vai vecākus kaut kas neapmierina, viņš var tajā pašā dienā uzrakstīt iesniegumu un viņš ir brīvs bez kādām naudas sankcijām...

Komentāri
CopyDraugiem X Whatsapp