Tikmēr par karjeras norieta sākuma posmu kļuva 2010./2011.gada sezona, kuras laikā nācās veikt vienīgo operāciju - Biedriņš bija iedzīvojies vēdera muskuļa plīsumā. "Tāpat tobrīd regulāri bija potīšu traumas," norāda Biedriņš. "Es pat nezinu, kas notika, kāpēc tā. Pēc visām traumām kaut kā lēnām pazuda pārliecība par saviem spēkiem. Tā tomēr ir pasaules spēcīgākā līga, tur neviens tevi nežēlo un aiz durvīm cilvēki uz tavu vietu gaida rindā. To noturēt ir ļoti grūti."
Kā norāda Biedriņš, tagad visvairāk viņam sāpot tas, ka cilvēki atceras tikai pēdējos gadus, kas bija sliktākie karjerā. "Uzskatu, ka man bija ļoti laba karjera, es daudz ko sasniedzu, biju pirmais draftētais," saka bijušais basketbolists.
"Tomēr atceras tikai, ka tu nevari iemest sodiņus, laiku, kad tu nespēlēji un sēdēji uz soliņa. Par to man ir škrobe, bet ne uz vienu ļaunu prātu neturu."
Kā vienu no lietām, kas karjeras laikā tomēr neizdevās kā gribējies, ir spēlēšanas Latvijas izlasē.
"Gribējās izlasē spēlēt vairāk. Man ir ļoti žēl, ka 2007.gadā Seviljā netikām tālāk - ļoti labi atceros, kā Horvātija ar pēdējo metienu uzvarēja Spāniju un mūs izslēdza," atminējās Biedriņš, kurš ar izlasi gan 2007., gan 2009.gadā Eiropas čempionātā ierindojās 13.vietā.
Tāpat intervijā Biedriņš uzslavē Kristapu Porziņģi, ar kuru būtu gribējis uzspēlēt kopā izlases rindās. "Tas būtu ļoti iespaidīgi - divi torņi, no kuriem viens apakšā, bet viens uz metienu," prāto Biedriņš.