/nginx/o/2018/08/12/11179439t1haccb.jpg)
Ja kāds man būtu teicis, ka 2023. gadā latvietis izcīnīs Stenlija kausu un Latvijas izlase pasaules čempionātā dabūs medaļas, atbilde varētu būt arī rupja, ka dzert vajag mazāk vai arī, ka sapņot ar vaļējām acīm nav veselīgi. Nākamajā rītā pēc bronzas izlases kapteinis Kaspars Daugaviņš Tamperes lidostā “paķēra” arī mani: “Jāni! Tu taču arī nedomāji, ka mums būs medaļas?” Ne domāju, ne cerēju, ko arī atzinu, bet tāpēc jau prieks par hokejistiem un Latviju nav mazāks!
Vai lidojumā virs Brīvības pieminekļa jutos nopelnījis šo godu? Jā! Bet uz mani daudz lielāku iespaidu atstāja svinīgā sagaidīšana ar ūdens salūtu Rīgas lidostā. Kāpēc ne piemineklis? Sēdēju lidmašīnas labajā pusē, kas, veicot manevru, tika pacelta gaisā, līdz ar to Brīvības pieminekli neredzēju. Arī sagaidītāju (sagaidāmo?) pulkā nebiju, jo bija jāved mazdēls Pēteris uz sezonas pēdējo peldēšanas nodarbību. Todien nejauši ieminējos, ka varbūt prātīgāk būtu bijis mazdēlu vest uz hokeju. Tas ir noticis, un Pēteris itin braši jau slido un hokeja nūju neizmanto tikai lai nekristu uz ledus.
Mani desmit šā gada hokeja mirkļi ir objektīvi, bet ar subjektīvu piegaršu. Nu varēju taču es Daugavam samelot, ka viņa sapnim par Latviju pusfinālā esmu ticējis visu savu dzīvi, bet jo ciešāk pēc 0:6 pret Kanādu un 1:2 pret Slovākiju Rīgas posma ievadā. Pilnīgas muļķības! Pat pēdējā grupas turnīrā spēlē ar Šveici – 4:3 (OT) svaru kausi svērās te uz vienu, te otru pusi, un tikai Daugaviņa metiens piecas minūtes (54:56) pirms pamatlaika beigām atkal deva cerības tikt ceturtdaļfinālā. Nākamos varoņus no iespējamiem neveiksminiekiem šķīra viena ripa… Jau pēc bronzas medaļām Tamperē bija simts un viens skaidrojums, kāpēc izdevās. Manai pasaules uztverei tuvākais un saprotamākais šķita Oskara Cibuļska sacītais: “Kārtis tā salikās un mēs izmantojām sev doto iespēju!” Kārtis? Jā, tā vispirms bija 4:3 (OT) uzvara pār Čehiju, taču ne mazāk būtisks bija kāds cits 4:3 – kazahu 4:3 bullīšos pret Slovākiju. Mūsu konkurenti slovāki tad pazaudēja divus ļoti svarīgus punktus. Nebūtu tā, Latvijai un Slovākijai grupu turnīru beidzot, būtu pa 13 punktiem, savstarpējā spēle augšā paceļot Slovākiju. Otra kārts bija pēdējā spēle ar Šveici. Nu baigi pārliecinoši Patrika Fišera vadītā komanda uzvarēja visus pēc kārtas – slovēņus, norvēģus, kazahus, slovākus, kanādiešu un čehus. Pirms mača ar Latviju Šveice jau bija Rīgas posma uzvarētāja! Ar potenciālu iet ļoti tālu. Loģisks bija Fišera solis atpūtināt vairākus līderus, droši vien cerot, ka arī bez viņiem uzvarēs. Vai tā bija dāvana? Katrā ziņā pēc 4:3 (OT) pateicu paldies pieredzējušam kolēģim no Cīrihes Klausam Caugam. Par Latvijai doto iespēju. Vai Cibuļska leksikā – kārti…
Gada spēle