/nginx/o/2018/08/12/11179439t1haccb.jpg)
Var būt, ka Latvijas čempionu Jelgavas “Zemgales” galvenais treneris Artis Ābols nezina, ka pēdējos desmit valsts čempionātos izslēgšanas spēlēs tikai piecos gadījumos uzvarējusi tā komanda, kas bijusi labākā arī regulārajā turnīrā. Un tikai četros pavasaros arī “play-off” stiprākais bijis tas, kurš starpfinišu sasniedzis pirmais. Jautāsiet, kāpēc proporcija 5:4? 2020. gadā kovida epidēmijas dēļ “play-off” nenotika. Tad pat arī uz trim gadiem Latvijas virslīgu pametot “Kurbadam”.
Savukārt “Mogo” vadonis Ģirts Ankipāns var lepoties, ka regulārajā čempionātā uzvarējis gan pērn, gan aizpērn, bet kāds gan tam svars, ja zaudēts finālā kā pērn vai pat pusfinālā, kā notika aizpērn. Varbūt tā tikai man no malas izskatās, ka “Mogo” nemaz nealkst pēc starpfiniša lauriem. Un spēlē ne jau ar pusspēku, bet domājot par “play-off”.
Apliecinājums manām sazvērestības teorijām Šmerļa vienības spēles janvārī. 0:4 izbraukumā pret “Kurbadu”, tad laimīgs 3:1 pret “Zemgali”, pretinieka nenovērtēšana nākamajā spēlē ar HS ”Rīga”, kad līdz pirmās trešdaļas vidum jau trīs (!!) ripas pabija Henrija Anča sargātajos vārtos. HS “Rīga” tika uzvarēta bullīšos – 5:4. Un viņsestdien atkal 4:5, bet šoreiz zaudējums papildlaikā “Prizmai”. Kad ūdens smeļas mutē, “Mogo” var saņemties, bet vai ir vēlme jau no pirmās sekundes sisties par uzvaru? Nevaru to apgalvot. Drīzāk spēlētāji grib “izbraukt” uz meistarību. Jo galu galā “Zemgale” ir patālu priekšā: 48 punkti 26 spēlēs, “Mogo” – 39 punkti 24 spēlēs un diezgan droša 2. vieta. Vai Ankipānam vajag zīli rokā, ja līdz mednim augšā ne viens vien koks vēl paspēs nokalst.