Ar trešo piegājienu Latvijas hokeja izlase Ostravā izcīnīja pirmo trīspunktu uzvaru. Ja rezultāts 2:0, tad varonis bijis vārtsargs, šoreiz Kristers Gudļevskis. Pa ripai kazahu vārtos iemeta Ostravā pamatdarbā spēlējošais Roberts Bukarts un liepājnieks Haralds Egle, kurš augstu lidojošu priekšmetu ķeršanā esot trenējies pie cita liepājnieka – Kristapa Porziņģa. Nu Latvijai septiņi punkti tabulā un 15. maijā svarīga spēle ar Vāciju.
Hokeja speciālisti bija ievērojuši, ka kazahi Ostravā spēlē ļoti pragmatiski. Ja iespējams aizķerties, sitas un spēlē līdz galam, kā tas bija čempionāta sākumā ar Franciju, taču, kad nākamajā mačā slovāki uzaudzēja krietnu pārsvaru, kazahi nometa apgriezienus. Tātad Latvijas stratēģija bija skaidrāka par skaidru: iemet Kaspars Daugaviņš vai Rodrigo Ābols pirmajā iznācienā uz ledus, Miks Indrašis vai Roberts Bukarts iemet otro ripu, bet, ja izdodas iedabūt arī trešo ripu kazahu vārtos, tad viņiem spēle beigusies... Viegli to ieklikšķināt datorā, laukumā tas prasa krietni vairāk enerģijas.
Kāda psiholoģija? Ko atcerēties no pagājušajiem laikiem? Un vai tā vispār ir produktīva nodarbe? Sarunā ar žurnālistiem Zviedrijas vicečempions Ābols norādīja, ka pērnais 7:0 Rīgā, kā arī bronzas medaļas noliktas tālu atmiņu plauktiņā. Atceroties tikai šos divus argumentus, kazahi mums nav pretinieki, un tas ir peldējums kopā ar pašpārliecinātību, kas, man šķiet, bija vairāk vainīga nekā poļu jaunais uzbrucējs Rikošets mūsu pirmajā mačā Ostravā.
Spēlē ar Franciju nekādas pašpārliecinātības nevarēja būt, jo vismaz tajā konkrētajā spēlē prasmes un meistarības abiem konkurentiem bija stipri līdzvērtīgas. Vai atgādināt spēlētājiem 2:3 bullīšos, ko kazahi mums piespēlēja Boba Hārtlija pēdējā pasaules čempionātā pirms trim gadiem? Arī lielas vajadzības nebija. Jo liela daļa tā čempionāta spēlētāju joprojām ir Latvijas izlases formā. Nesirgstot ar atmiņas zudumiem, piedāvāju, lai izlases preses sekretārs Edgars Gaross pajautā Arturam Irbem, kā beidzās mūsu spēkošanās ar kazahiem olimpiskajā Turīnā...