:format(webp)/nginx/o/2018/08/12/11179439t1haccb.jpg)
Teikšu uzreiz: septembra sākumā mani pārsteidza Artūrs Irbe. Ne jau pats Mūris, bet tas, ko viņš pateica: ka Latvijas hokeja izlases tikšana uz 2026. gada olimpiskajām spēlēm Milānā ir svarīgāka nekā 2023. gada bronza Tamperē… Pirmajā mirklī gribēju Arčam oponēt, jo, mēs taču esam bijuši Soltleiksitijā, Turīnā, Vankūverā, Sočos un Pekinā, bet Tamperes bronza vismaz pagaidām ir vienīgais mūsu cēlmetāls.
Nosauktajām piecām pilsētām piemetot klāt sesto – Milānu, attiecība starp Latvijas hokeja izlases spēlēšanu olimpiskajās spēlēs un medaļu (medaļām!) pasaules čempionātos ir 6:1 un ne jau Irbes labā…
Ko Irbe gribēja pateikt? Pirmkārt jau to, ka olimpiskās spēles, ja tur piedalās arī NHL hokejisti, ir pavisam cits stāsts nekā pasaules čempionāti. Ja ar NHL, tad tā tiešām ir pasaules hokeja augstākā virsotne (neoponēju tiem, kas par tādu uzskata Stenlija kausu). Un, ja tava valsts ir starp tām 12, kas sadala vietas ziemas olimpisko spēļu hokeja turnīrā, tas tiešām ir wow! Ja vien OS nenotiek nehokeja zemē, kur mājiniekiem pienākas obligātā līdzdalība. Kā 2006. gadā Itālijā, 2018. gadā Korejā, 2022. gadā Ķīnā un nu vēlreiz Itālijā.