:format(webp)/nginx/o/2018/07/19/10921156t1h39f7.jpg)
Pasaules čempionāta bronzas medaļas ieguvējs Kārlis Čukste hokejista labākajos gados nolēma likt punktu profesionāļa karjerai. Bet hokejā viņš paliek. Atvēris jaunu nodaļu savā dzīvē un izbauda to. Aprunājāmies par viņa hokejista gaitām, spilgtākajiem mirkļiem karjerā, hokejista atalgojumu, nākotnes plāniem un čempionu svinībām.
- Man bija liels pārsteigums izdzirdot, ka 27 gadu vecumā esi nolēmis likt punktu hokejista karjerai. Kā tu nonāci pie šāda lēmuma?
- Daudzi faktori. Spēlējot hokeju, ir savi plusi un mīnusi. Ir dienas, kad strādā 30 minūtes - aizej uz halli, notrenējies un ieej dušā, un vairāk vai mazāk tā ir tava darba diena. Bet tas, ko cilvēki pārsvarā neredz, ir tas, ka jātur sevi fiziskajā formā, jāizguļas, jādomā par spēlēm un līdzi nāk arī stress. Un kas man visvairāk nepatika, ka pēc katras sezonas ir jāmeklē jauna komanda. Loģistikas ziņā tas ir diezgan sarežģīti - pārvākšanās ar ģimeni, bērnu, suni. Un stress ir, ja vēl komanda jāmeklē. Ja neatrodi komandu, neviens algu nemaksā, sanāk tikai tērēt. Tā tas viss ritēja kādus trīs gadus. Ja man nebūtu bijusi alternatīva, ka varu trenēt jauniešus, es droši vien nemaz neiedomātos, ka varētu beigt karjeru. Bet sāku trenēt un man sāka sanākt, un arī vecāki teica, ka bērniem ļoti patīkot. Redzu, ka viņi uz treniņiem nāk ar smaidu sejā. Trenera amats man nav nekas tāls, jo abi mani vecāki ir treneri. Un man arī pašam patīk trenēt.
- Tev apnika arī dzīve uz čemodāniem, nezinot kur tu pēc sezonas atkal būsi?