/nginx/o/2018/07/20/10950585t1h08f1.jpg)
/nginx/o/2018/07/04/8046229t1hf0c6.jpg)
Mūžībā 81 gada vecumā devies vairāku Latvijas vieglatlētikas rekordistu un olimpiešu treneris Jurijs Volkinšteins, informēja viņa tuvinieki.
Mūžībā devies panākumiem bagāts vieglatlētikas treneris Volkinšteins
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Volkinšteins aizsaulē devās 19.aprīlī, bet izvadīšana notiks ceturtdien plkst. 14 Ziepniekkalna kapos.
Volkinšteins dzimis 1936. gada 5.augustā. Studējis Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtā (tagadējā Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija), bet no 1959. līdz 2006. gadam strādājis par vieglatlētikas treneri jaunatnes sporta skolā «Daugava» (vēlāk - Rīgas vieglatlētikas skolā).
Viņš ir daudzkārtējais Latvijas čempions tāllēkšanā (1957., 1959., 1960. un 1961. gadā). Startējis arī republikas izlasē un guvis panākumus starptautiskos mačos.
Kā treneris Volkinšteins uzaudzināja vairākas vieglatlētu paaudzes, tostarp daudzus Latvijas rekordistus un olimpiešus. Viņa audzēknes bija Jeļena Blaževiča, Ineta Radēviča, Lana Jēkabsone, Olga Savenkova un daudzi citi).
Savukārt 2006.gadā Volkinšteins saņēma apbalvojumu «Par mūža ieguldījumu Latvijas vieglatlētikas attīstībā».
«Šķiet, trenējos pie Volkinšteina ilgāk nekā citi, gadus 13. Savu jomu viņš pārzināja ļoti labi. Kad nokļuvu Latvijas Olimpiskajā vienībā, vajadzēja sagatavošanās plānu, un treneris atnesa milimetru papīra rulli, kur ārkārtīgi sīki bija sastādīti treniņi vairākiem mēnešiem uz priekšu. Par to toreiz daudzi runāja, un vēl nesen, pirms dažiem gadiem, [bijušais vieglatlēts] Māris Bružiks man atgādināja - atceries, kā Volkinšteins atnāca ar milimetru rulli...» par savu kādreizējo treneri stāsta olimpiete, tāllēcēja un trīssoļlēcēja Blaževiča.
«Treniņi pie viņa nebija viegli, es pat teiktu, ka bija grūti. Sagatavošanās periodā divu stundu garā treniņa beigās bieži bija jāskrien desmit reizes pa 100 metriem, bija ļoti smagi, un mēs čīkstējām, bet treneris sacīja: «Tā vajag - sacensībās būs vieglāk.» Ja vajag, tad vajag, iesaucām to skrējienu «100 reiz 100»,» norāda Blaževiča. «Cik ļoti gribējās ieraudzīt treneri, kad izgāju sacensību sektorā! Lūk, tur viņš ir - viss būs labi. Viņš palīdzēs, viņš zina, kas man jāizdara. Ticība trenerim ir ļoti svarīga. Viņš vienmēr bija mierīgs un nekad neizrādīja, ka nervozē, lai mēs nesatrauktos. Tikai tagad, kad mana meita arī nodarbojas ar vieglatlētiku un piedalās sacensībās, esmu sapratusi, cik tas ir grūti - saglabāt mieru, neuzkliegt un sacensībās būt par atbalstu. Audzēkņi viņam ticēja vairāk nekā paši sev. Paldies trenerim, tie bija lieliski gadi!»