Kāda ir mediju ikdiena Phjončhanas olimpiskajās spēlēs?

FOTO: AP/LETA/TVNET

Olimpiskās spēles ir svarīgs notikums ne tikai sportistiem, bet arī mediju pārstāvjiem, kuriem ir jāsteidz informēt sabiedrību par visu aktuālo, kas notiek četrgades nozīmīgākajā forumā. Bet kāda tad ir mediju dzīve Phjončhanas Olimpiādē?

Šajās olimpiskajās spēlēs kopumā ir vairāk nekā 3000 mediju pārstāvji, tas ir vairāk nekā sportistu. No viņiem 22 ir no Latvijas, turklāt kopējais apjoms ir tik liels, ka plašsaziņas līdzekļu darbiniekiem ir arī savs ciemats. Tiesa, ir arī mediji, kas dažādu iemeslu dēļ pie dzīvošanas ciematā nav tikuši, tāpēc viņi uzturas ārpus tā.

Mediju ciematā dzīvokļi ir diezgan omulīgi un plaši, bet bez virtuves, kas nemaz nav iekārtota. Kad olimpiskās spēles noslēgsies, daudzstāvu nami tiks izlikti pārdošanā, lai šeit varētu ievākties vietējie. Līdz ar to skapji dzīvokļos ir nemarķēti, jāapietas uzmanīgi arī ar durvju rokturiem, lai tie netiktu sabojāti.

Tiesa, aktīvākajiem žurnālistiem uzturēšanās mediju ciematā saistās vien ar nakts pavadīšanu tajā. Latvijas olimpiešiem starti pēc vietējā laika regulāri ir pašā vakarā, tāpēc ierašanās naktsmājās bieži vien ir pēc pusnakts, turklāt pēc ikdienas darbu paveikšanas pie miera var doties vien ap diviem trijiem naktī. Miegam tiek atvēlētas vien dažas stundas, jo laicīgi ir jāveļas ārā no gultas un jādodas uz nākamajām sacensībām, turklāt olimpiskie objekti neatrodas vienuviet.

Rīkotāji ir parūpējušies par gana bagātīgām brokastīm, kurās iespējams izvēlēties ne tikai ierastus ēdienus, piemēram, omleti un bekonu, bet arī dienvidkorejiešu tradicionālo virtuvi. Es pats gan cenšos no tās izvairīties un izvēlēties pārbaudītas vērtības, jo ēdiena ziņā man ceļošana uz Āziju ne vienmēr bijusi tā patīkamākā. Ja pārāk daudz laika būtu jāpavada uz poda, no tā ciestu mana darba kvalitāte.

Šīs ir manas pirmās olimpiskās spēles, bet tās man lielā mērā saistīsies ar dzīvi autobusā. Mums aktuālākie sporta veidi – bobslejs, skeletons, kamaniņas, biatlons – notiek Phjončhanas apgabala Alphensijas kūrortā, kas no mediju ciemata atrodas 40-50 minūšu brauciena attālumā. Dažbrīd izdodas atbraukt arī ātrāk, jo nereti šoferi ir ļoti centīgi un brauc pa ātrāko šosejas joslu. Lai nonāktu līdz biatlona, distanču slēpošanas vai kamaniņu trasei, Alphensijas kūrortā ir jāiekāpj vēl vienā autobusā, kas līdz sacensību norises vietai ved 10-15 minūtes. Līdz ar to, neskaitot transporta gaidīšanas laiku, vienā virzienā tikai braukšana žurnālistiem aizņem aptuveni stundu. Lielākā daļa autobusu, izņemot pavisam mazos, ir aprīkoti ar bezvadu internetu, tāpēc pēc sacensībām, lai kaut cik laicīgi vēl varētu doties pie miera, daļa darbu tiek paveikta, esot ceļā. Tiesa, olimpisko spēļu pirmajās dienās internets bija katrā autobusā, bet tagad tā kļuvusi jau par nelielu laimes spēli. Tā vien šķiet, ka šoferīši varētu nebūt iedomājušies par rūtera restartēšanu.

Savukārt no rītiem autobusi medijiem kalpo kā vieta, kur iegūt papildu miega stundas, jo, piemēram, uz kalnu slēpošanas ātruma disciplīnu trasi ceļā ir jāpavada pat divas stundas. Tiesa, ir arī olimpiskie objekti, kas atrodas tuvāk, jo līdz slidošanas un hokeja hallēm autobusā no mediju ciemata jāpavada ap 20 minūtēm, tāpēc uz Denisa Vasiļjeva un Haralda Silova sacensībām varam pagūt diezgan operatīvi. Tomēr daiļslidošana un ātrslidošana Dienvidkorejā ir ļoti populāri sporta veidi, tāpēc pirms sacensībām ielās veidojas sastrēgumi. Līdz ar to žurnālistiem ir jādomā, kā hallēs nonākt savlaicīgi, lai nepalaistu garām svarīgāko.

Mediju pārstāvjiem kopumā ir trīs darba vietas, kur strādāt – savos dzīvokļos, autobusos un mediju centros, kas ir katrā sacensību norises vietā. Galvenais mediju centrs atrodas Alphensijas kūrortā, un tas spējīgs uzņemt ļoti daudz cilvēku. Arī pārējos mediju centros vietas pietiek visiem un uz grīdas nevienam nav jāsēž. Tajos ir pieejams arī internets, kura kvalitāte gan ik pa laikam krītas.

Phjončhanas olimpisko spēļu laikā Dienvidkorejā tika sagaidīts arī vietējais Jaunais gads. Vismaz apkārtnē liela baļļuka nebija, tomēr pamatīgi sastrēgumi gan, jo teju gandrīz nokavēju skeletonistes Leldes Priedulēnas noslēdzošos divus braucienus.

Autobusu satiksme medijiem gan ne vienmēr ir pārdomāta - brīžiem transports ir jāgaida pat pusstundu, turklāt tas notiek arī tad, kad Olimpiādē paralēli notiek vairākas sacensības. Bijušas arī pretējas situācijas – trīs autobusi piecu minūšu laikā, turklāt tas bija vakarā, kad vienlaicīgi masu starta sacensības slēpoja biatlonists Andrejs Rastorgujevs un pirmos braucienus aizvadīja bobsleja divnieki. Rinda uz autobusu bija tik liela, ka būtu jāgaida nākamais transportlīdzeklis, līdz ar to, nevēloties izšķiest laiku ar gaidīšanu, mēs uz kamaniņu trasi devāmies kājām, bet pēc tam garām mums pabrauca pat divi autobusi.

Transporta sistēma ik pa laikam te ir grūti saprotama, tāpat kā brīžiem lēnā korejiešu mentalitāte. Rindas uz tualeti vai pēc alus daiļslidošanas un hokeja sacensībās regulāri stiepjas vairāku desmitu metru garumā un cilvēkiem tajās nākas pavadīt pat stundu. Tomēr no malas izskatās, ka korejieši ir ļoti pacietīgi un viņiem nav nekādu iebildumu stāvēt tik ilgi. Lēnīgums brīžiem ir arī apkalpošanā pie kasēm – steigai nav pamata, kā saka.

Sūdzēties par korejiešu mentalitāti gan nav pamata, jo kopumā viņi ir ļoti draudzīgi. Varbūt brīžiem pat pārspīlēti daudz – brīvprātīgajiem sirsnīga sasveicināšanās un pavadīšana no sacensībām ir neatņemama sastāvdaļa.

Phjončhanas olimpiskajās spēlēs medijiem ir arī drošības kontrole, tomēr tā nav tik stingra, kā tas, piemēram, bija pagājušajā gadā Stambulā notikušajā Eiropas čempionātā basketbolā, ko apmeklēju. Šeit medijiem pēc ierašanās kādā no olimpisko spēļu objektiem ir jāiziet tikai viena drošības pārbaude. Tas ir gan mediju ciematā, gan arī pirms iekāpšanas kādā no autobusiem Alphensijas kūrortā. Mana iepriekšējā pieredze liecina, ka apsardze šādos zīmīgos sporta pasākumos vienmēr ir skarba un nedraudzīga, tomēr šeit tas ir pavisam citādāk, jo cilvēki pie drošības kontroles ir laipni, vienmēr sveicinās un ir pat gatavi kopā nofotografēties. Diez kas notiktu, ja tiešām kāds no medijiem radītu draudus drošībai... Pusotras nedēļas laikā vien pāris reizes esmu redzējis drūmus vīrus, kuri bruņojušies ar šaujamieročiem.

Kopumā Phjončhanā par mediju dzīvi nav ko sūdzēties, jo rīkotāji ir parūpējušies, lai savu darbu mēs varētu paveikt. Šīs ir manas pirmās olimpiskās spēles, un noteikti tās atmiņā paliks ar to, ka korejieši tās noorganizējuši labi.

Uz augšu