Pēdējos septiņus gadus Toms Andersons ir aizvadījis Šveicē, kuru droši var saukt par savām mājām. 16 gadu vecumā latviešu uzbrucējs devās uz pasaules neitrālāko valsti, lai veidotu hokejista karjeru. Andersona uzvārds hokeja virtuvē ir plaši pazīstams, jo neskaitāmi Latvijas izlases hokejisti savas traumas dziedējuši pie Toma tēva. Aizvadītos četrus pavasarus uzbrucējs piedalījies arī Latvijas izlases sagatavošanās ciklā, bet cerība par galveno mērķi - pasaules čempionātu - nav zudusi.
- Jau ceturto pavasari esi Latvijas izlases treniņnometnē. Kā gadu laikā ir mainījušies sagatavošanās cikli?
- Vislielākās pārmaiņas notikušas šogad, viss ir mainījies - jauna federācija, profesionālāka organizētība -, tagad vismaz ir prieks strādāt. Iepriekšējos gados mums pat nebija savas ģērbtuves. Pagaidām nekā netrūkst, var teikt tikai labākos vārdus.
- Treneris arī mainījies, diametrāli atšķirīgs no iepriekšējiem speciālistiem. Bobam Hārtlijam ir cits skatījums uz hokeju, domājams, ka neviens cits treneris nav pievērsis tik lielu uzmanību niansēm.
- Iepriekš treneri bija no vecākās paaudzes - Beļavskis un Beresņevs. Tagad ir cits hokejs, vismaz man pieņemamāks, patīk vairāk agresīvs hokejs. No Hārtlija var daudz ko iemācīties, pastiprinātu uzmanību pievērš niansēm. Ja tiek pieļauta kļūda, tad viņš apstādina uzdevumu un pamāca, kas izdarīts neprecīzi. Iepriekšējos gados gājām pildīt uzdevumu - ja tika atdota neprecīza piespēle, tad ņēmām citu ripu un turpinājām vingrinājumu. Tagad uzdevums tiek apstādināts, ja ir izdarīta neprecīza piespēle. Prasīgs treneris: kā tu trenējies, tā tu spēlē.
- Jums ir bijusi saruna divatā?
- Vēl nav bijusi, viņš ir runājis ar daudziem spēlētājiem, gan jau pienāks arī mana kārta. Visiem spēlētājiem pirms nometnes izdalīja anketas, kurās katrs atbildēja uz jautājumiem. Tā noteikti ir labāk iepazīt, kāds tu esi cilvēks un spēlētājs.
- Hārtlijs pievērš uzmanību niansēm, bet cik viegli hokejistam ir izmainīt savu spēli laukumā?
- Jāpielāgojas, arī pieredzējušiem spēlētājiem šāda veida treniņi ir jauns izaicinājums. Uzreiz nevar pierast, vajadzīgs laiks.
- Treniņā Hārtlijs arī tev pamācīja kādas jaunas nianses. Kādas jaunas detaļas viņš tev iemācīja vai lika atcerēties?
- Pirms pāris dienām viņš jau atgādināja, ka aizsardzības zonā nedrīkst dot piespēli šķērsām. Jāizdara viss, lai ripa izietu no zonas. Daudzi mazi sīkumi, kurus neviens man neatgādina. Arī stāvēšana priekšā vārtsargam nav nekas jauns, dažreiz sāp, bet tur rodas goli.
- Minēji, ka tev patīk agresīvs hokejs. Kādi elementi tev patīk šajā spēles paveidā?
- Viss notiek ātrāk, atliek mazāk laika domāt. Tādējādi rodas vairāk kļūdu, bet spēle iet ātrāk. Šveicē jau vairākus gadus esmu pieradis pie tāda hokeja.
- Kanādiešu speciālists daudz māca hokejistus, bet svarīgi ir apstrādāt iegūto informāciju. Spēlētāji saprot Hārtlija domu gājienu?
- Divu mēnešu laikā vajadzētu saprast Hārtlija pasniegto informāciju. Protams, būs kļūdas, bet tāds ir sports. Visam vajadzētu būt kārtībā, arī pieredzējušie spēlētāji spēs pielāgoties.
- Šveicē tu esi aizvadījis jau septiņus gadus, bet hokeju sāki spēlēt Latvijā. Kurā komandā tika ielikti pirmie pamati hokejista karjerai?
- Sešos gados tēvs aizveda uz treniņu «Hokeja skolā Rīga» pie Ģirta Ūdra. Pašā sākumā hokejs man nepatika, bet biju bailīgs, lai to pateiktu. Turpināju trenēties, un ar laiku padevās arvien labāk. Slidojums arī bija labs, toreiz tas bija liels atsvars turpmākajai izaugsmei. Kopš bērnības visu laiku esmu spēlējis uzbrukumā, vienīgi Šveicē pirmajā gadā mani ielika aizsardzībā. Komandā bija traumēti vairāki aizsargi, treneris izvēlējās mani ielikt viņu vietā.
- Cik spēlētāju no jauniešu komandas vēl aktīvi nodarbojas ar hokeju?
- Esam palikuši tikai divi - Zintis Nauris Zuševics, kurš spēlē Austrijā, un es.
- Zināms, ka daudzu hokejistu sapnis ir Ziemeļamerika, tomēr tu izvēlējies citu ceļu. Kāpēc izlēmi doties uz Šveici?
- Lielu lomu spēlēja Harijs Vītoliņš, jo tajā laikā viņš tur bija treneris. Mans tēvs [Valdis Andersons - sadziedējis traumas vairākiem Latvijas izlases hokejistiem] ir dakteris, viņš bija ārstējis Vītoliņu pāris reizes, tāpēc pajautāja, vai es varu aizbraukt uz tryout [pārbaudes laiku - tulk.] izmēģināt savus spēkus. Latvijā juka ārā junioru komandas, tad mēs ar Ivaru Punnenovu braucām uz cīnījāmies. Ja man tagad nebūtu Šveices hokeja licences, tad šaubos, ka Eiropā spēlētu.
- 16 gados aizbraukt uz citu valsti nav viegls lēmums, kā bija aprast ar svešu vidi?
- Labi, ka mēs ar Ivaru divatā aizbraucām, ja būtu viens, tad nevarētu tik viegli adaptēties. Abi gājām skolā un spēlējām hokeju. Junioru līmenī varbūt hokejs Latvijā ir augstākā līmenī nekā Šveicē, jo viņiem galvenais ir spēlēt ar prieku. Treniņi nenotiek vairākas stundas katru dienu, junioriem ļauj izbaudīt spēli. Mācījāmies sporta skolā; lai spēlētu junioros, obligāti bija jāiet skolā. Dzīvojām viesģimenē, turpat dzīvojuši bija arī Ronalds Ķēniņš un Martins Mežulis. Kopā ar Ivaru komandā nospēlējām tikai vienu gadu, jo nākamajā sezonā vecuma ierobežojuma dēļ devos citur.
- Kur bija tava nākamā pieturvieta?
- Devos uz Friburgu, pirmo gadu es nevarēju spēlēt junioros. Šveicē ir noteikts: lai spēlētu junioros - divi gadi jānospēlē pirms junioru vecuma komandā. Es atbraucu vienu gadu par vēlu uz Šveici, man bija jānospēlē viens gads pie amatieriem. Nospēlēju 13 spēles pie amatieriem, lai man ieskaitītu sezonu, trenējos ar Friburgas junioriem, bet spēlēju amatieru līgā. Nākamos divus gadus spēlēju Bernes komandā.
- Kādā līmenī bija Šveices amatieru hokejs?
- Komandā bija pozitīva gaisotne, sastāvu veidoja spēlētāji no NLA un NLB līgām [attiecīgi divas augstākās hokeja līgas Šveicē - aut.]. Ieguvu diezgan lielu pieredzi, esmu pateicīgs, ka man radās tāda iespēja. Mēs tajā gadā ieguvām arī čempiona titulu, spēlēju maiņā ar uzbrucēju, kurš NLA aizvadījis 12 sezonas. Pēc tam tas spēlētājs man palīdzēja tikt Bernes komandā.
- Bernes U20 komandā aizvadīji divas stabilas sezonas. Kā Bernes piedāvātais hokejs atšķīrās no iepriekšējās sezonas amatieros?
- Bernē hokejs bija daudz ātrāks, sākumā komandā skatījās uz mani ar šķību aci, jo biju vienīgais ārzemnieks. Laukumā sevi labi pierādīju, spēlēju pirmajā maiņā - vairākumos un mazākumos. Jebkurā komandā, ja tu sevi pierādīsi, tad tevi ātri pieņems. Katrā komandā drīkstēja spēlēt tikai divi ārzemnieki.
- Otrajā sezonā tu aizvadīji divas spēles arī lielajā komandā, tieši laikā, kad NHL norisinājās lokauts. Bernes komandas sastāvā spēlēja arī Džons Tavaress. Tauriņi vēderā lidoja, kad biji vienā ģērbtuvē ar pasaules līmeņa zvaigzni?
- Forši jau bija uzsist pieci, bauda bija skatīties, kā viņš spēlē. Cik profesionāli viņš izturas pret darbu uz ledus un ārpus tā.
- Lielāko daļu savas karjeras esi aizvadījis NLB līgā. Kāds līmenis ir nosacīti Šveices otrajā līgā salīdzinājumā ar NLA?
- Ātruma ziņā līmenis varētu būt tāds pats, bet NLA noteikti ir tehniskāks. NLB līgas komandā var spēlēt tikai divi ārzemnieki, tāpēc viņi visus jaunos spēlētājus pakāpeniski iespēlē profesionālajā hokejā. Izaugsmes iespējas ir daudz plašākas.
- «HC Thurgau» komanda esi nobāzējies diezgan ilgi, jau četras sezonas esi aizvadījis.
- Mērķis joprojām ir NLA, līdz šim ir bijuši daudzi momenti, kurus neesmu realizējis. Pēc vienas veiksmīgas sezonas var cīnīties par vietu NLA komandas sastāvā. Mūsu klubam NLA komanda formāli skaitās «Davos», pirms diviem gadiem tur uzspēlēju pārbaudes spēles. Spēlētājus vairāk sūta uz leju.
- Pilsēta Weinfelden, kurā tu dzīvo un spēlē, ir diezgan maza. Kopumā tikai 10 tūkstoši iedzīvotāju.
- Latvijas Balvi (smejas). 15 minūšu brauciena attālumā ir Vācijas studentu pilsēta Konstance, kura ir aktīvāka, un Cīrihe arī ir 40 minūšu attālumā. Weinfelden pilsētā īsti nav, ko darīt, var aiziet uz kino. Pārsvarā mēs uzturamies Konstancē, nedēļā vismaz trīs reizes aizbraucam, jo tur viss ir lētāk un vairāk ko darīt.
- Sezonām ejot uz priekšu, augusi ir tava rezultativitāte. Kāpēc punktu raža nav lielāka?
- Mūsu līgā nav tik viegli savākt punktus, pamatā ir trīs ārzemnieki ar 70 punktiem, bet pārējie ar 40 līdz 50 punktiem ir labs rādītājs.
- Mūsdienās daudzi hokejisti paralēli karjeras gaitām pievērsušies arī mācībām. Tu esi viens no tiem. Kur tu mācies?
- Šogad sāku mācīties, trīs gadus apdomāju, ko darīt. Brīvais laiks bija lietderīgāk jāizmanto, mācos biznesa psiholoģiju tālmācībā RISEBA augstskolā. Vismaz daru kaut ko lietderīgu ar savām smadzenēm.
- Nākotnes plāni saistās ar Šveici?
- Mērķis ir katru sezonu cīnīties par vietu NLA, bet daudz kas ir atkarīgs no trenera, kādu lomu viņš man saredz laukumā. Šosezon sāku labi, daudz spēlēju, bet sezonas beigās spēles laiks samazinājās. Katru sezonu sevi jāpierāda no jauna. Uz citām valstīm nemaz neskatos, gribu palikt Šveicē pēc iespējas ilgāk.
- Esat ieviesuši tradīciju, ka vasaras sākumā bijušie hokeja skolas Rīga un Edmunda Vasiļjeva hokeja skolas audzēkņi aizvada savstarpēju spēli. Kurš bija idejas iniciators šāda veida pasākumam?
- Tradīciju iedibinājām pirms pieciem gadiem, idejas iniciators no «EVHS» puses bija Martins Mežulis, bet no HS «Rīga» Silvestrs Kūliņš un es. Nav jau baigā sišanās, bet kopā būšanas nolūkos uzspēlējam. Pagājušajā gadā spēlē piedalījās arī Girgensons, nav nopietns pasākums, bet tāpat abas komandas grib uzvarēt.
- Kādus nākotnes plānus esi iezīmējis piecu gadu griezumā?
- Gribētu ieņemt stabila spēlētāja lomu NLA komandā. Ja man nebūtu Šveices hokeja licences, tad Eiropā noteikti nespēlētu.
