Toms Petrusevičs: Nedodu sev nekādas atlaides

Kāpēc tieši snovbords?

Biju izmēģinājis dažādus ekstrēmos sporta veidus − skrituļslidošanu, BMX, skeitbordu. Tā kā skeitbords mani aizrāva visvairāk, tad gribēju pamēģināt vēl kādu no dēļu sporta veidiem. Izvēlējos snovbordu. Sāku 13 gados, bet profesionāli ar to nodarbojos piecus gadus.

Kā tu trenējies?

Ja vēlies būt pasaules līmeņa snovbordists − jābrauc uz ārzemēm. Ir noteiktas vietas noteiktos laikos, kur norisinās sacensības un kur vienkārši ir jābūt. Un mēs mēģinām tur būt. Snovbordam ir nepieciešami augsti tramplīni, labs parks. Latvijā diemžēl to nav iespējams attīstīt vajadzīgajā līmenī. Šeit veicam fiziskos treniņus, kas norisinās Olimpiskās vienības sporta zālē, kur mans treneris Inārs Bīrmanis palīdz ar līdzsvara un izturības vingrinājumiem. Ir atsevišķi treniņi arī uz batuta. Ļoti palīdz arī skeitbords. Tas viss ir nepieciešams, lai es spētu izturēt tos triecienus, kas rodas, krītot no divstāvu mājas augstuma. Vidējais Big Air tramplīna augstums ir 40 metri.

Kas tev snovbordā ir visekstrēmākais?

Traki triki, lēkšana no augstiem tramplīniem, kā arī lēkšana uz mazajām sliedēm jeb reiliem. Tie ir jāizpilda ir īpašu precizitāti. Šobrīd visi snovbordisti izpilda trīskāršos trikus. Tas ir traki, jo tiem ir liels apgriezienu skaits, turklāt ar galvu uz leju. Lēciena brīdī gaisā atrodos aptuveni 2 sekundes. Ja jūtu, ka būs kritiens, tad man ir sekundes simtdaļas, lai izdomātu, kā labāk krist.

Vai tev ir nācies no kaut kā atteikties sporta dēļ?

Nedrīkst ballēties, nedrīkst darīt dažādas sliktas lietas, kas neved uz mērķi. Sanāk daudz laika veltīt sportam. Arī ar draugiem nesanāk pavadīt tik daudz laika, cik gribētos. Nav laika arī citām lietām, piemēram, divreiz izstājos no universitātes, jo nevarēju apvienot ar sportu. Snovbords ir mans galvenais mērķis, un es uz to eju. Reizēm gribas vienkārši atslēgties. Mums ir ierobežots finansējums, tāpēc atšķirībā no citām izlasēm vai braucējiem nevaram atļauties atpūtas braucienus. Mēs visu laiku esam iekšā procesā, ir grūti no tā atiet. Zinu, ka reizēm vajag paņemt pauzīti, bet pagaidām tas īsti nesanāk.

Ar kuru no saviem sasniegumiem lepojies visvairāk?

Esmu izcīnījis 1., 2. un 3. vietu Eiropas kausa kopvērtējumā, bet Pasaules kausā ierindojos 15. vietā. Tie ir mani līdz šim augstākie sasniegumi. Lepojos arī ar nosēdinātiem trikiem, kādus vēl neviens cits Baltijā nav veicis. Nosēdināju arī pirmo Triple Cork.

Kas ir tavs lielākais atbalsts sportā?

Ģimene un treneris. Treneris ir arī mentors brīžos, kad neesmu pietiekami motivēts. Viņš sniedz padomus, kā arī atrodas visvairāk blakus. Mammai cenšos par traumām nestāstīt, jo viņa uztraucas. Tētis toties to uztver vieglāk − saka, lai saņemos un braucu.

Kā tu sadzīvo ar kritieniem?

Ja būs lemts sasisties, sasitīšos. Ir jāpiedomā pie tā, lai visu izdarītu pareizi. Daudz kas ir atkarīgs no tā, kā ir uzbūvēts parks, it īpaši nosēdiens. Jo lēzenāks nosēdiens, jo sāpīgāks būs kritiens. Piemēram, Olimpisko spēļu atlases posmā Milānā bija tā, ka pirms sacensībām divreiz nokritu − atsitu pirkstu, sāpēja elkonis, bet sacensībās bija tāds adrenalīns, ka nejutu sāpes. Nobrauciena laikā pie tā piedomāju, jo negribēju vēlreiz nokrist uz tās rokas − vairāk fokusējos un saņēmos, izdarīju to, ko vajadzēja. Tādos brīžos, kad no kaut kā ir mazliet bail, parādās arī lielāks fokuss.

Kādas traumas tev ir bijušas?

Esmu stipri sasitis seju, salauzis degunu, ribas. Esmu arī tā ieplēsis plecam saites, ka nevarēju pacelt roku. Ir bijis tā, ka sacensībās pārplēšu muskuli − ārēji to neredz, bet jūtu sāpes. Salauzu ribas, jo kabatā bija palicis telefons. Pēc kritiena devos pie mediķiem, bet man uztaisīja rentgenu nepareizajai pusei un tāpēc ārstēšana aizkavējās. Viens no trakākajiem kritieniem bija uz batuta, kad atsitu celi pret seju. Nedodu sev nekādas atlaides. Ja man ir sacensības, kurās jāstartē, tad es braucu. Zinu, ka sportā ir daudz traumu, bet tur jau tā īsti neko nevar mainīt. Ja visu laiku domāsi par to, kas slikts var notikt, nebūs attīstības. Ar to ir jāsamierinās, jāuzņemas šis risks.

Un kā ir ar morālajām grūtībām?

Es nepavadu tik daudz laika uz sniega kā citi. Pagājušogad bija pirmais gads, kad bijām 5 mēnešus uz kalna. Profesionāļi uz kalna vidēji pavada 10 mēnešus sezonā. Pagājušogad pavadīju 6 mēnešus zālē − 4 stundas dienā 6 reizes nedēļā. Kamēr citi braukā, tikmēr es kačājos. Sniega trūkumu ir mentāli grūti izturēt. Tu gribi atrasties uz dēļa, bet nevari. Braukšana ar dēli ir tas patīkamais process, turpretī fiziskie treniņi ir tas smagākais, kas jāizdara, lai varētu kvalitatīvāk pavadīt laiku uz kalna.

Kas ir visgrūtākais sacensībās?

Uztraukums un traumas, kas rodas pirms sacensībām. Bieži vien ir spiediens, jo, lai tiktu tālāk, ir jāizcīna konkrēta vieta. Piemēram, zini, ka jāiekļūst trijniekā, bet saproti, ka ir kaut kādi triki, ko pat nav jēgas izpildīt, jo tie nenodrošinās nepieciešamo punktu skaitu. Tas viss ir jāpatur prātā. Tas ir liels spiediens, ar ko ir jātiek galā.

Snovbordā ir diezgan daudz no tevis neatkarīgu lietu. Ko darīt, kad kāds no šiem faktoriem − sniega kvalitāte, laikapstākļi, inventārs − nostrādā tev par sliktu?

Ja ir kādas neietekmējamas lietas, tad neko darīt − visi esam vienā laivā, visiem apstākļi ir vienādi. Sakod zobus un brauc. Tas, kā spēj pielāgoties konkrētiem apstākļiem, parāda to, cik labs braucējs esi.

Triki kļūst arvien sarežģītāki. Kā izpildīt to, ko vēl neviens nav izpildījis?

Mūsdienās kaut ko tādu izdarīt ir diezgan grūti. To, kāda būs trase, mēs uzzinām ne agrāk kā trīs dienas pirms sacensībām, bet treniņiem parasti ir atvēlēta pusotra stunda. Tas ir grūti, jo visu laiku ir jāpielāgojas un ātri jāsaprot, kādus trikus vispār iespējams izpildīt. Es parasti mēģinu iztēloties, kā izpildu triku. Ja varu to viegli iztēloties, tad parasti varu arī izpildīt. Triki ir jāizpilda gan ar ērto, gan ar neērto kāju, tāpēc visu laiku ir jādomā soli uz priekšu. Ir bijis tā, ka esmu izdomājis, kā izbraukšu trasi, bet kādā trikā kļūdos. Tad burtiski sekunžu simtdaļu laikā ir jāmaina plāns, jāveic sarežģītāki triki, lai saņemtu pēc iespējas vairāk punktu no tiesnešiem. Nedrīkst tiesnešiem parādīt, ka esi sačakarējies, ir jāmauc uz nākamo konstrukciju ar kaut ko jaunu. Triki nedrīkst atkārtoties − cik konstrukciju, tik dažādu triku. Ja izlaid kādu konstrukciju, tad tas tiek ieskaitīts kā kritiens.

Atlase Olimpiskajām spēlēm jau ir sākusies. Kādas ir tavas šī brīža prognozes?

Līmenis ir ļoti audzis, un, piemēram, vienā no atlases posmiem Milānā es nosēdiena laikā nedaudz kļūdījos, kā rezultātā man pietrūka amplitūdas, lai arī pati trika izpilde bija ļoti laba. Uzskatu, ka varēju izcīnīt labāku vietu, bet manu sniegumu vērtē tiesneši, tāpēc rezultāts ir tāds, kāds ir. Dažreiz viņi pamana tādas lietas, ko pats nepamanu. Kopumā mans līmenis aug un man ir izredzes kvalificēties. Mans primārais mērķis ir iekļūšana Top 16. Ja būs iespēja, tad, protams, centīšos par vēl augstāku vietu. Visiem ir viens mērķis − 1. vieta.

Kas ir tie šķēršļi, kas varētu tev traucēt piedalīties Olimpiskajās spēlēs?

Šobrīd tas ir finansiālais atbalsts. Mums tas nav pietiekams, lai varētu nodrošināt 100% kvalitatīvus treniņus. Tādējādi mēs visu laiku esam soli aiz citām izlasēm ar daudzreiz lielāku budžetu. Mums visu laiku ir jādzenas viņiem pakaļ. Mēs cenšamies atrast dažādus veidus, kā samazināt izdevumus, piemēram, nedzīvojam viesnīcās, bet gan pie viesģimenēm. Snovbords nav lēts sporta veids, jo sniegs ir sezonāls, tas ir jāķer. Lai to izdarītu, ir jāceļo.

Kāda, tavuprāt, ir veiksmes un ieguldītā darba proporcija tādā lielā sporta notikumā kā Olimpiskās spēles?

Kad būsi ieguldījis pietiekami daudz darba visā, ko dari, tad būsi nopelnījis arī veiksmi. Viens bez otra nedarbojas. Sportā veiksme spēlē lielu lomu, jo brīdī, kad man ir jābrauc, var pēkšņi parādīties stiprs vējš vai pasliktināties slīdamība. Ja ieguldi pietiekami daudz darba, tad nevajadzētu būt nekādām problēmām, jo esi tam gatavs. Tas parāda arī to, cik labs braucējs patiesībā esi.

Kādi ir tavi plāni pēc Olimpiskajām spēlēm?

Es noteikti gribētu iekļūt bariņā starp pasaules labākajiem braucējiem, gribētu nokļūt kādā spēcīgākā komandā. Jāsakrāj pieredze, lai pēc tam varētu palīdzēt citiem. Mēs ar treneri arī gribam, lai arī Latvijā arvien vairāk cilvēku profesionāli pievērstos šim sporta veidam.