- Rīgas «Dinamo» pašlaik aizvada sliktāko sezonu atjaunotā kluba vēsturē, ar sniegumu nav apmierināta kluba vadība, spēlētāji, arī skatītāji. Kāds tam ir izskaidrojums, ka šosezon spēle pavisam neiet?

- Tas ir jautājums, kuru sev uzdod visi spēlētāji komandā. Pēc dažām spēlēm esam atzinuši, ka kauns skatīties visiem acīs. Pārsvarā visas spēles aizvadītas cienīgi, līdzvērtīgi cīnījušies, gandrīz vienmēr izdarījuši vairāk metienu nekā pretinieki. Pietrūkst momentu realizācijas, pārliecības par saviem spēkiem, emocijas ir neīstajā brīdī. Visiem mazajiem sīkumiņiem sasummējoties - punkti nenāk.

- Sezonas sākumā tev tika dots lielāks spēles laiks, tomēr pēdējos mačos pavadītais laiks laukumā sarucis.

- Ješku (Jēkabu Rēdlihu) ielika spēlēt, viņš sevi ļoti labi pierādīja. Treneri viņam uzticas, uzticība ir jānopelna. Pienāks laiks, kad arī man dos vairāk iespēju un būs jānopelna uzticība ar paša spēkiem.

- Pastāsti, kāds tev ir ierastais ritms spēļu dienā.

- Ceļos, mājās paēdu brokastis, sēžos mašīnā un braucu uz Arēnu. Ja spēle ir 19.30 vakarā, tad hallē parasti jābūt desmitos no rīta. Pusstunda treniņš; tiem, kas nespēlē, vai rezervistiem ir individuāli uzdevumi pēc treniņa Aigara Ciprusa un Ronalda Ozoliņa vadībā. Pastrādājam priekš fiziskās sagatavotības. Pēc treniņa augšā Arēnas kafejnīcā ir pusdienas, paēdam un braucu mājās, kārtīgi izguļos. Vakarā seko lielā cīņa.

- Aizvadītās sezonas beigās debitēji Rīgas «Dinamo» sastāvā, šogad jau esi stabils komandas septītais aizsargs. Mazliet ironiski, ka spēlē tieši ar septīto numuru, kā vispār esi iejuties komandā?

- Septītais numurs man ir mīļākais skaitlis, jo ar to kādreiz spēlēja Kārlis Skrastiņš. Pats arī esmu piefiksējis, ka šosezon esmu stabils septītais numurs gan pieteikumā, gan laukumā ar kreklu. Ļoti daudz deva pagājušajā sezonā nospēlētās desmit spēles, iepazinu čaļus un iejutos komandā. Šosezon gandrīz ar katru varu parunāt, ne tikai par hokeju, viens pats stūrī nesēžu. Ar leģionāriem runāju un iztulkoju, ko Sējējs saka.

- Ar leģionāriem tev ir ciešāks kontakts?

- Viesspēlētāji ir ļoti forši, jautri, kā jau kanādieši un amerikāņi, viņi pēc dabas tādi ir. Koltons Gilīss ir supercilvēks, man tādi patīk, pozitīvi attiecas pret dzīvi un darbu, lai gan zaudējumi turpinās. Viņš mēģina komandā ieviest pārliecību, jautrības sajūtu; ja mēs visu laiku staigātu nolemti, tad rezultāti būtu vēl sliktāki.

- Portāla Sportacentrs.com intervijā Gilīss izteicās, ka vasarā apsvēris ideju par profesijas maiņu, esot izmācījies par ugunsdzēsēju. Savā ziņā viņš uzņemas ugunsdzēsēja lomu, komandā citus uzmundrinot.

- Komandā par to mazliet pasmējās, ka Gilīss vēlējies kļūt par ugunsdzēsēju. Smējāmies: kad aizsardzībā ugunsgrēks, tad Gilīss nodzēsīs.

- Spēlētājiem ir grūti spēlēt pie pustukšām tribīnēm?

- Grūti ir, kad skaties apkārt un redzi daudz tukšu vietu. Novērtējam visus līdzjutējus, kuri turpina atbalstīt mūsu spēles. Skatītāji tiešām ir malači, lai arī kā komandai neietu, viņi ir ar mums, respektējam visus atbalstītājus.

- Pirms olimpiskā kvalifikācijas turnīra tiki iekļauts Latvijas valstsvienības kandidātu sarakstā, līdz ar trenera maiņu no kandidātu loka pazudi.

- Beidzās spēle Maskavā pret «Spartak» vienību, pirms mača vēl biju sarakstā, pēc spēles Sējējs sauc jauno sarakstu un Zīles vairs nav. Protams, bija mazliet bēdīgi, gribēju satikt visus čaļus, tos pašus vienaudžus Mārtiņu Dzierkalu un Rodrigo Ābolu. Vēlējos uzspēlēt pārbaudes spēlē un sevi pierādīt.

- Pēc tavām domām, kā pietrūka mūsu hokejistiem, lai aizķertos spēlē pret Vāciju?

- Klātienē biju uz visiem mačiem. No malas grūti pateikt, kā pietrūka pret Vāciju, jo nezinu, kāda bija atmosfēra komandas iekšienē. Spēle patiešām bija kvalitatīva, Vācija izrādījās nedaudz labāka, tāpēc viņi brauc uz Olimpiādi.

- Kā patika vienaudža Mārtiņa Dzierkala sniegums?

- Milzīgs prieks par viņu, izmantoja savu iespēju un pat guva vārtus. Tāpat satikāmies un parunājām, kā viņam Ziemeļamerikā iet. Uzskatu, ka karjerā Mārtiņš tiks augstu.

- Gadu mijā tev būs iespēja uzspēlēt ar viņu un citiem saviem vienaudžiem Latvijas U20 izlases sastāvā pasaules čempionātā Kanādā. Pretiniekos - ASV, Krievija, Kanāda un Slovākija. Kā tu skaties uz gaidāmo turnīru?

- Mēs nebrauksim uz turieni zaudēt, neviens nebrauc uz elites čempionātu zaudēt. Uz katru spēli iesim ar simtprocentīgu atdevi, cīnīsimies un darīsim visu, lai uzvarētu. Slovākiju mēs varam uzvarēt, ja viņus paņemsim - tiksim ceturtdaļfinālā. Būs interesanti uzspēlēt pret trīs hokeja lielvalstīm, saprast, kādā līmenī esam mēs un cik daudz vēl jāstrādā. Vienīgais, kā mēs varam aizķerties spēlēs, ir saliedēta komanda.

- Tu un vēl pāris 1997. gadā dzimušie hokejisti esat pārstāvējuši U20 jau divos čempionātos. Kopā esat spēlējuši kopš bērnības, tāpēc ar saliedētību nevajadzētu būt problēmām?!

- Esam spēlējuši kopā un viens pret otru jau kopš mazotnes. Uzskatu, ka 97. ir spēcīgs gads, mums ir labi spēlētāji, kas spēlē augstā līmenī. Nav nekādu problēmu ar kolektīvu, visi esam saliedēti. Ja viens otru atbalstīs un ticēs, ka var izdarīt savu darbu, tad būs labs rezultāts. Tomēr laika līdz tam vēl ir pietiekami daudz.

- Tu pats esi kādreiz bijis Kanādā?

- Vienu reizi esmu bijis, tieši Toronto, bet uzspēlēt nav sanācis. Paviesojos arī Hokeja slavas zālē un uztaisīju bildi ar Stenlija kausu.

- Čempionātā Kanāda būs arī laba iespēja sevi pierādīt skautiem. Viņi noteikti zumēs kā bites pēc medus, būs laba iespēja sevi pierādīt.

- Skautu tur tiešām būs daudz, papildu motivācija sevi pierādīt maksimāli labi. Protams, mērķis jebkuram hokejistam ir NHL. Ja hokejists neiet uz pašu augstāko līmeni, tad nav jēgas spēlēt. Saprotu, ka 25 gados jāapzinās sava vieta, toties jaunam hokejistam jābūt motivētam uz augstiem mērķiem.

- Tev pašam ir bijusi iespēja braukt uz Ziemeļameriku un spēlēt kādā junioru līgā?

- Piedāvājumi ir bijuši, bet netiku draftēts, tāpēc līdz galam nesanāca vienoties. Par pagātni nedomāju, šīs sezonas mērķis ir nostiprināties Rīgas «Dinamo» rindās. Galvenais ir dabūt spēles laiku, tad būs uzkrāta liela pieredze pieaugušo hokejā.

- Esi progresējis «Dinamo» rindās, tomēr pāris spēles šosezon esi aizvadījis arī HK «Rīga» komandā. Pārliecība par saviem spēkiem ir lielāka pie jauniešiem?

- Pie HK «Rīga» cenšos būt līderis, pierādot sevi gan laukumā, gan ģērbtuvē. Pārsvarā jaunie hokejisti pa reizei pajautā kādu padomu. Man patīk palīdzēt cilvēkiem kļūt labākiem, kāds mani neņem galvā, kāds uzklausa. Šosezon emocionāli spēlēju mierīgāk, MHL līmenī pārliecība par saviem spēkiem ir lielāka.

- Tev kapteiņa uzšuve iet līdzi karjerai - no mazākajām komandām līdz U20 izlasei. Cik smags ir plecs, kad uzlikta kapteiņa uzšuve?

- Liela atbildība, ir jābūt komandas klusajam līderim. Tu varbūt nemet katrā spēlē pa trīs goliem, bet jāuzmundrina komanda un jāpasaka īstie vārdi. Kapteinis ir kā starpnieks starp treneri un spēlētājiem, viņa loma ir būt komandas cilvēkam.