Maļuhins: Vienreiz pasaulē esmu bijis stiprākais

1999.gadā Maļuhins Pasaules kausa posmā Kanādā uzvarēja desmit kilometru sprinta distancē, kas bija otrā no divām reizēm sportista karjerā, kad viņš finišēja Pasaules kausa sacensību labāko trijniekā. Otro vietu tajā pašā sezonā Maļuhins sprintā izcīnīja Slovākijā.

Stāvēja pašā augšā un nejuta pilnīgi neko

"Tas bija psiholoģiski interesants brīdis, par tādiem veselas grāmatas sarakstītas. Iedomājieties, ka cilvēki gadiem ilgi no rīta līdz vakaram dara vienu lietu un sapņo par vienu un to pašu - būt labākajam pasaulē. Tu par to vien domā, sities, mēģini desmito un simto reizi, un tev nesanāk," stāsta Maļuhins. "Smagi treniņi, pārbraucieni. Un tad pēkšņi vienā brīdī - bāc! - tu to dabū. Kur parastā dzīvē tā var gadīties? Tu vari sapņot, teiksim, par Klaudiju Šīferi, ka pēc 20 gadiem viņu dabūsi, bet tas ir kas cits. Kā tagad atceros - uzkāpu uz pjedestāla, pa labi no manis stāvēja Ūle Einārs Bjērndālens, pa kreisi Frūde Andresens. Es stāvēju pašā augšā un nejutu pilnīgi neko."

Vienreiz pasaulē bijis stiprākais

"Vēlāk sapratu, kāpēc tā. Ja visas manas 20 gadu krātās emocijas tajā brīdī būtu gāzušās uz āru, mana galva būtu uzsprāgusi. Tāpēc man uzreiz nostrādāja visi aizsargbloki," atceras sportists. "Bet, protams, atmiņā šis brīdis palicis. Tas tagad atceroties dod iekšēju mieru, ka tie 20 vai cik tur gadi nav ziedoti velti - vienreiz pasaulē esmu bijis stiprākais, esmu sasniedzis, ko gribēju."

Pirmajā aplī atstāja pilnu "bāku" enerģijas

"Startā ir nenormāla burzma, visi grib izrauties priekšā, nav nekādas runas par normālām trajektorijām. Pirmajā aplī ir tikai nenormāls enerģijas patēriņš, bet nav liela ātruma. Es pirmajā aplī sev atstāju pilnu bāku enerģijas un pēdējā aplī sastumjos," skaidro Maļuhins. "Stafete un masu starts ir divas līdzīgas lietas, kas man ļoti patīk. Vislabāk jutos stafetes pirmajā posmā - spēcīgs un pārliecināts, ka zinu visu un diktēju visus stratēģiskos momentus. Šaušana man negāja. Ja tā būtu gājusi, cīnīties ar mani pirmajā posmā nebūtu iespējams."

Nevēlas sevi salīdzināt ar Ilmāru Brici

"Viņam ir bijušas pasaules čempionāta medaļas, man tādu nebija. Principā uzskatu, ka man ir tikai viens rezultāts, tā uzvara. Man ar to pietiek. Kad sāc sportot, tu vēl nezini, vai to sasniegsi," izteicās Maļuhins. "Sportā tas ir ļoti svarīgi. Katram sportistam ir brīdis, kad jāizlemj, vai doties tālāk un riskēt. Cilvēki jau nemainās, mainās apstākļi. Mums nebija tik daudz izvēļu, un mēs izvēlējāmies sportu. Bet, ja man visa sportošana būtu beigusies ar tiem pieciem neveiksmīgajiem gadiem [pēc 1992.gada Albērvilas olimpiskajām spēlēm]? Ne izglītības, ne kā. Labi, mācīties var arī vēlāk, bet tev vienmēr atmiņā paliktu tas, ka atdevi tik daudz laika no savas dzīves, tomēr nesasniedzi to, ko biji gribējis. Protams, sports ir foršs arī tad, ja nesasniedz to rezultātu, lielai daļai tā nav nekāda traģēdija. Taču, ja tev ir paveicies uzvarēt, tu iegūsti lielu pārliecību nākamajam dzīves posmam - tu vari, tu to izdarīji."

Tuvākajā laikā Latvijas biatlons sasniegs agrāko gadu augstumu

"Tas, ko redzu tagad, ir ļoti skumji. Varētu daudz runāt par mūsu vadību, bet tā ir tikai aisberga virspuse. Lielā problēma ir mūsdienu sabiedrībā. Bērnus aizdabūt uz sportu tagad faktiski nav iespējams. Cikliskajiem sporta veidiem tajā nav izredžu," uzskata Maļuhins.