«Ruksītis» uz riteņiem (6)

17. diena - 26.03.2014. (66° 33.37N, 025° 29.05E)

Jau agri no rīta devos uz tuvāko metālapstrādes kantori, lai mēģinātu atrast kādu, kas būtu ar mieru piekoriģēt manu ratiņu nestabilo konstrukciju. Veiksmīgā kārtā jau pirmajā uzņēmumā sastapu jaunu praktikantu, kurš ne tikai runā angļu valodā, bet arī pieprot metināšanas arodu. Pilns komplekts! Aprunājāmies, padomājām, es no veikala atnesu nepieciešamās metāla daļas, un izpalīdzīgais metinātājs ķērās pie darba. Pēc pusotras stundas manu ratiņu skrūvju savienojumi bija pārmetināti un velosipēda dakšas bija nostiprinātas pie rāmja ar papildu stiprinājumiem. Ratiņi bija kļuvuši ievērojami stabilāki, un beidzot varēju doties tālāk.

Vēl neizgājis no Rovaniemi pilsētas, nolēmu apmeklēt polāro muzeju Arktikums, lai vairāk uzzinātu par dzīvi aiz polārā loka. Šī laikam bija mana laimīgā diena, jo arī muzejā man uzsmaidīja veiksme. Tur norisinājās kaut kāds starptautisks seminārs, kura rīkotāji manu norūpējušos, taču ļoti konkrēto skatienu iztulkoja kā piederības zīmi, tāpēc pavisam netīši iejuku semināra dalībnieku pūlī tieši uz kafijas pauzes laiku. Nekad neesmu smādējis bezmaksas kūciņas.

Pēc muzeja apmeklējuma ņēmu savu ķerru un devos ārā no Rovaniemi Sinetes virzienā, soļojot pa veloceliņu, kas vijās blakus šosejai. Ratiņi ripoja lieliski, un mani sildīja sajūta, ka beidzot atkal kustos uz priekšu, jo, godīgi sakot, biju nedaudz aizsēdējies Rovaniemi un jau kļuvis nedaudz nemierīgs. Lai sekotu Polārā loka līnijai, nācās pamest veloceliņu un tālāk iet pa meža ceļu Sevetijervi ezera virzienā, taču, lai nokļūtu uz šā meža ceļa, vispirms bija jāšķērso šoseja, kas izrādījās samērā grūts uzdevums. Laikam šosejas projektētāji nebija iecerējuši, ka kādam no veloceliņa vajadzētu nonākt uz šā meža ceļa, tāpēc starp mani un šoseju pacēlās iespaidīga augstuma uzbērums. Labi, ka ratiņi ir gan velkami, gan stumjami - apgriezu savu ķerkatu otrādi un, pamatīgi kārpoties, uzstūmu to uzbērumā. Pēc tam pa meža ceļu aizgāju rietumu virzienā, pie sevis domājot, ka iet uz rietumiem ir labi, jo katru vakaru skatam paveras fantastisks saulriets. Ap 19:30 sasniedzu Sevetijervi ezeru, kura krastā ierīkoju nometni.

Vismaz pagaidām šķiet, ka mantu transportēšanas veida maiņa bija pareizs lēmums, jo, neskatoties uz vēlo startu, šodien esmu nogājis aptuveni 15 kilometrus, kas bez riteņiem noteikti nebūtu iespējams.

18. diena - 27.03.2014. (66° 35.03N, 025° 06.53E)

Šodien atgriezos bezceļa apstākļos, tāpēc nocēlu kamanas no ratiem un piestiprināju tos uz kamanām. Tādā manierē bez sarežģījumiem šķērsoju Sevetijervi ezeru un mēģināju atrast sniega motociklu trases sākumu, taču tas īsti nevedās. Labi, ka kāds vietējais bija atbraucis apraudzīt savu brīvdienu māju ezera krastā - viņa apkārtnes zināšanas man lieti noderēja. Lai gan sniega motociklu trase bija apzīmēta kā nelietojama, nolēmu, ka zīme, kurā ir nosvītrots sniega motocikls, uz mani neattiecas un droši slēpoju tālāk. Pa šo trases atzaru tiešām kādu laiku neviens nebija braucis, taču ar slēpēm pa trasi varēja pārvietoties diezgan raiti, jo sniega sega siltā laika dēļ bija pieblīvējusies pati zem sava svara.

Pēc aptuveni pieciem kilometriem nelietotais trases atzars pieslēdzās centrālajai sniega motociklu trasei, kas aizvijās Juoksenki virzienā. Kad nonācu trases un meža ceļa krustojumā, pāris minūtes pārdomāju iespēju tālāk doties pa ceļu, taču tas izskatījās vēl mazāk lietots par trasi, tāpēc tomēr turpināju iet pa sniega motociklu trasi. Jā, nu jau es gāju, nevis slēpoju, jo pirms kāda laika vienmuļais reljefs sāka mest kuprus un kūkumus, kurus kājām pārvarēt ir daudz vieglāk nekā slēpojot. Šajā krustojumā pamanīju informācijas dēli, uz kura vietējā valodā bija rakstīts, ka nākamajās trijās dienās uz trases ir ieplānots kaut kāds pasākums. Tā arī netiku gudrs, vai tās būs sacensības vai organizēts izbrauciens, bet to droši vien tuvākajās dienās noskaidrošu, jo kādu laiku būs jāiet pa šo trasi.

Vispār jāsaka, ka šī bija viena sasodīti skaista diena. Visu laiku spīdēja saule, nodrošinot pastāvīgas pozitīvas vibrācijas. Vienā brīdī tik ļoti ievibrēju pozitīvajā frekvencē, ka bez jebkāda iemesla sāku nodarboties ar niršanu sniegā. Tīri tā, sava prieka pēc ieskrējos un zvaigznītē lēcu trases malā esošajā sniegā. Bija jestri. Kaut kā jau man sevi ir jāizklaidē. Vakarā, trases malā iekārtojot nometni, sapratu, ka esmu piešāvies un šis process nu jau aizņem daudz mazāk laika nekā sākumā.

Šodien esmu veicis aptuveni 21 km, un, ja apstākļi pieturēsies man labvēlīgi, pēc piecām dienām man vajadzētu būt jau Zviedrijā.

19. diena - 28.03.2014. (66° 35.71N, 024° 57.01E)

Šis bija īpaši silts rīts - saule gaisu teltī bija uzsildījusi līdz temperatūrai, kas ļāva iztikt bez cimdiem. Pavisam lēnām no telts izvilku mantas un tās izkārtoju saulē žāvēties. Darbojos lēnām un bez steigas, jo, neskatoties uz to, ka bija piektdienas rīts, man nebija sarunāta neviena tikšanās un arī jāpaspēj tā īsti nekas nebija. Vienīgā šodien ieplānotā tikšanās ir ar mežu, un to, šķiet, nav iespējams nokavēt.

Šodien atskārtu, ka es ļoti līdzinos gliemezim – pārvietojos lēnām un velku līdzi savu māju. Vēl pirms došanās ceļā nedaudz pielaboju savu kamanu konfigurāciju, virs tām piestiprinot saules enerģijas paneļus. Tā kā diena solās būt saulaina, nolēmu to izmantot un pirmo reizi izmēģināt elektroierīču uzlādi gaitā. Viss strādāja lieliski! Uzlādēju gan mazās fotokameras, gan GPS pulksteņa akumulatorus. Dienai iesilstot, es kā sīpoliņš metu nost pa vienai drēbju kārtai. Drīz vien visas jakas bija sakrautas kamanās un paliku tikai X-Bionic termoveļā, kā saka: «In X-Bionic we trust.»


Ceļš šodien veda pa krietni kalnaināku apvidu, cik nu vispār Somijā to kalnu ir. Ik pa brīdim nācās nedaudz iesvīst, lai «ruksīti» uzdabūtu kalnā, taču nogāzēs bija gandrīz vai jāmetas skriešus, lai neatpaliktu no kamanām. Tā arī turpināju ceļu pa sniega motociklu trasi. Ratiņi visu dienu paklausīgi gulēja uz kamanām un gaidīja savu iznācienu, kas droši vien pienāks rīt. Vispār esmu ļoti apmierināts ar savu aprīkojumu, jo tagad esmu gatavs pārvietoties kā pa sniegu, tā arī pa asfaltu.

Kausējot sniegu vakariņām, nevilšus ieskatos katliņā. «Kas tad te?» pie sevis nodomāju. Katliņā peld dažādi ķērpji, sūnas, skujas, krikumi, mati. «Tā! Kas tie par matiem?» Pēc brīža saprotu, ka tās ir ziemeļbriežu spalvas, ka šajos mežos ir sastopamas biezā slānī. Par katliņa saturu tikai nosmeju – nekas, izfiltrēšu starp zobiem. Vienīgi jācer, ka katliņā nepeld halucinogēnie ķērpji, par kuriem man stāstīja eleganti solīdā kalnu slēpošanas kluba KORE biedri. Esot šajos mežos tādi ķērpji, kurus ziemeļbrieži saēdoties un pēc tam skatoties multenes. Nevar zināt, no kā ir jāuzmanās vairāk - no ķērpjiem vai neadekvāti streipuļojušiem ziemeļbriežiem.

Šodien esmu nogājis 18 km un domāju, ka pietiks. Jā, tas nav daudz, taču, kā jau teicu, kopš otrās piedzīvojuma dienas visi plāni ir atmesti un šobrīd izbaudu atrašanos uz polārā loka, vairs nedomājot par kilometriem. Pārāk daudz domājot, smadzenēs tulznu var uzberzt.

Šodien aprit nedēļa, kopš Mārtiņš ir atgriezies Latvijā, un esmu labi apradis ar iešanu un saimniekošanu vienatnē. Lai sevi izklaidētu, ik pa brīdim uzdziedu kādu meldiņu un vakaros kurinu ugunskuru. Tā kā šis ir piektdienas vakars, esmu pats sev uzrīkojis ballīti ar vienu atrakciju - lēkšanu pāri ugunskuram.

20. diena - 29.03.2014. (66° 31.84N, 024° 32.75E)

Vakar, kā jau piektdienas vakarā piedienas, biju izgājis ārā. Šoreiz gan nedevos uz teātri, bet vienkārši lēkāju pāri savam ugunskuram. Diezgan jauka nodarbe. Kamēr es pats sevi izklaidēju, pa sniega motociklu trasi man garām pabrauca kāds pārītis, kas ļoti steidzās uz tuvāko miestu. Gan jau ka šiem arī bija kādas izklaides prātā.

No rīta izžāvēju telti, brokastīs notiesāju ierasto auzu pārslu putru, kurai par godu sestdienai pievienoju nedaudz melnās šokolādes, un devos ceļā. Pirmos sešus kilometrus veicu pa sniega motociklu trasi. Reljefs nekādus īpašos sarežģījumus neradīja, un kamanas slīdēja labi. Kad sasniedzu Iso-Vietonen ezeru, pametu sniega motociklu trasi, kas pār ezera virsmu aizvijās uz Pello pilsētu. Tālāk plānoju doties pa asfaltētu ceļu, tāpēc atkal mainīju savas piekabes konfigurāciju - uzsēdināju «ruksīti» uz ratiem un svilpodams devos Meltosjarvi miesta virzienā. Asfalts bija pilnīgi sauss un tīrs, jo ezera vējš bija aizpūtis pēdējās sniega paliekas, un mani ratiņi ripoja vienkārši lieliski.

Ik pa brīdim man garām pabrauca kāds vietējais, kas ar interesi nopētīja manu pārvietošanās līdzekli, taču neviens nepiestāja, lai pārmītu dažus vārdus. Vienīgais izņēmums bija kundzīte Aira, kas savu pēcpusdienas pastaigu labprāt papildināja ar sarunu. Kundze stāstīja, ka ar katru gadu miestā paliek aizvien mazāk cilvēku, jo jaunie brauc prom uz pilsētām, taču ar lepnumu pieminēja, ka viens no pašas bērniem ir atgriezies no Helsinkiem, lai pārņemtu vecāku iesākto viesu nama un ziemeļbriežu dārza biznesu. Kad jautāju Airai par silto ziemu, viņa stāstīja, ka šī ir siltākā ziema pēdējo 50 gadu laikā. Redz, kā man ir paveicies.

Miestā nav neviena veikala, taču ir kafejnīca, vienīgi tā ir slēgta. Tātad nekādi kārumi šovakar nespīd. Tā nu pēc 21 kilometra ievelku savu ķerkatu mežā un iekārtoju nometni, meklējot mētrās kādu mīkstāku vietiņu. Šovakar taču ir zemes stunda - nedrīkst aizmirst teltī izslēgt gaismu.