/nginx/o/2018/07/16/9806548t1h123e.jpg)
Garlaicība, vientulība, cīņa ar vēju un viļņiem - tās ir lietas, ar kurām ceļā no Liepājas līdz Gotlandes ostas pilsētiņai Slitei saskārās pašmāju burātājs Jānis Preiss. Ar trešo reizi viņam pirmdienas vakarā izdevās pārvarēt/uzvarēt jūru, ar vējdēli vienpadsmit stundās veicot vairāk nekā 300 kilometru garu ceļu. Viņš sarunā ar portālu TVNET padalījās iespaidos par atklātajos ūdeņos paveikto.
«Faktiski tā: interesanti ir pats sākums un kad ieraugi pretējo karstu. Tad nojaut, ka tas tuvojas, bet pa vidu ir monotons darbs - bilde nemainās, kā apkārt neko citu neredzi, tā neredzi. Protams, mainījās viļņi un vēja stiprums. Kad palika vājāks, braucām lēnāk, kad stiprāks - tad attiecīgi ātrāk. Tās uz vientulības fona gan tādas nianses,» viņš sacīja par jūrā veikto ceļu.
Viļņi problēmas Preisam neradīja. Tie bija salīdzinoši mēreni - vidēji līdz metram, brīžiem nedaudz augstāki. Bet augstāki par pusotru metru nav bijuši. Arī vējš bija parocīgs, kā tika prognozēts.
«No rīta vējš bija vājāks, pa dienu tas īsti negribēja ieskrieties; uz vakara pusi sāka pūst arvien stiprāk un stiprāk, bet īpaši stiprs nebija - sākot no 4 - 5 m/s līdz 6 - 7 m/s,» atceras burātājs.
Noburāti 320 līdz 350 kilometri
/nginx/o/2018/07/16/9806546t1h1b0a.jpg)
Braukšana pa viļņiem kā ar mašīnu pa kartupeļu lauku
Vienpadsmit stundas uz vēja dēļa nemitīgos slodzes apstākļos prasa lielu spēka patēriņu. Preiss saka, ka pāris dienas var atpūsties un tas arī viss. «Nevaru atļauties gulēt un atjaunoties. Nogurumu noteikti jutīšu kādu brīdi. Jau pirms brauciena teicu savam masierim, lai aizņem man rindu. Protams, vienpadsmit stundu fiziska slodze nav ikdienišķs režīms. Jūt visu ķermeni, jo jūra nav gluda un katrs vilnītis ir jāapstrādā. Sanāk, ka visu laiku tevi rausta. To varu pielīdzināt braukšanai ar mašīnu pa kartupeļu lauku.»
/nginx/o/2018/07/16/9806547t1h3ab9.jpg)
«Bija dažas reizes, kad atslābinājos un palaidu, lai dēlis pats iet. Viļņi arī pēc prognozes bija sarežģīti - vēja viļņi. Tie no iepriekšējām dienām bija palikuši par 45 grādiem citā leņķī. Pa trijiem viļņiem braucu un viss ir kārtībā, bet tad pēkšņi ceturtais nāk šķērsām, kas izsita no ritma, neļaujot iemigt,» Preiss smejas.
Īpašas sagaidīšanas Zviedrijā nebija. Viņu sagaidīja tikai vietējie reportieri un fotogrāfi.
Priecāsies, ja kāds iedvesmosies
Uz jautājumu par nākotnes idejām, līdzīga tipa avantūrām Preiss atbildēja ar smiekliem klausulē. Viņš gatavosies lielām sacensībām septembra beigās Vācijā, bet pašlaik nav saņēmis dalības apstiprinājumu. Cer, ka tuvākajā laikā tas notiks.
«Vislielākais prieks, ka kāds uzraksta un pastāsta, ka Latvijā ir burāšana. Tomēr mums ir 500 kilometru jūras robeža. Ja kāds dēļ šā sāks burāt, es būšu ļoti priecīgs un gandarīts. Burāšana ir viens no sporta veidiem, kas ir ekoloģiski tīrs un foršs,» piebilda Preiss.
:format(webp)/nginx/o/2018/07/19/10921156t1h39f7.jpg)
/nginx/o/2022/07/26/14719226t1h1286.png)