Es zinu, cik daudz viņš strādāja, nekad nebija īsti atpūties. Varat iedomāties, kādas bija sporta nometnes padomju laikos – pa dubļiem visu laiku, ūdens auksts, nepārtraukti treniņi. Es daudzreiz teicu – dēliņ, man tevis žēl, visi sauļojas, bet tu mokies. Taču viņam patika. Reiz gan nopūtās, toreiz viņam bija kādi 12 gadi, – man pa vasaru vēl 90 tonnu jāizcilā… Slidošana jau ir saldais ēdiens, bet, lai līdz tai tiktu, jāiznes visi smagie treniņi. Profesionālais sports tāds ir, viegli nenāk."
Pēc pasaulslavenu sportistu pēkšņas aiziešanas mēdz diskutēt par viņu veselības pieskatīšanu. Vaicāta par dēlu, Dženija saka – tomēr kaut kas bija palaists garām. Kā zināms, gadu pirms traģiskās nelaimes bija negadījums Minesotas Wild spēles laikā – Sergejam kļuva nelabi, pa ceļam uz ģērbtuvēm viņš noģība. Rūpīgāka izmeklēšana apstiprināja sirds aritmiju, tomēr kardiologs atļāva spēlēt. "Toreiz Minesotā viņu pārbaudīja, bet laikam ne visu izdarīja. Viņš jau nesūdzējās, vispār nebija no tiem, kas čīkst. Taču Sergejs bija ļoti atbildīgs cilvēks – ja ārsti pateiktu, ka nedrīkst spēlēt, viņš aizietu, lai arī būtu ļoti smagi. Viņš atrastu, ko darīt, bija talantīgs cilvēks. Bieži domāja par savu hokeja skolu. Sergejs ļoti labi redzēja laukumu, reti kuram hokejistam ir tādas spējas," uzsver mamma.
Izrādās, Sergejs Žoltoks rakstījis dienasgrāmatu, ne jau ļoti smalku, bet galveno piefiksējis. Mamma stāsta: "Man vedekla no Amerikas lasīja fragmentus pa telefonu. "Es ļoti baidos, ka man tomēr neatļaus spēlēt," tā Sergejs rakstīja. Bet pēc tam bija ieraksts: "Urā, viss kārtībā!" Ja es iedomātos, ka tā ar viņu var notikt, censtos, lūgtu. Bet zinu, ka Sergejs tāpat neklausītu. Redziet, viņš taču nenomira gultā, bet gāja bojā uz ledus. Un ledus bija Sergeja izvēle, lai cik man būtu grūti to atzīt."
Kad vaicāju, vai Dženiju nenomoka pārdomas, kāpēc dažiem tik ātri beidzas dzīvei atvēlētais laiks, viņa noteic īsi: "Es daudz par to domāju. Stāsta par mistiskiem, zīmīgiem sapņiem, kādi piemeklē gan viņu, gan citus tuviniekus. Viens redzējis Sergeju kalna galā stāvam baltā tērpā, cits pavisam reāli staigājam pa zemes virsu... Tēva sieva stāstīja, kā sapnī vaicājusi – tu jau tagad hokeju droši vien nespēlē? Bet Sergejs tā viegli atbildējis – protams, spēlēju, mums te ir sava komanda... Senāk mēs visi, arī es neticējām Dievam. Bet tagad es zinu, ka tāds cilvēciņš kā Sergejs varēja atnākt tikai no debesīm.