Likteņa aritmija. Žoltoka mātes stāsts (51)

CopyDraugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: AFI

"Sergejs bija tāds cilvēks – visus saturēja, bija kā centrs. Tagad mēs esam visi kopā, bet bez viņa. Ti nas vseh sobral, a sam ušol*, krieviem ir tāds teiciens," saka Dženija Čagina, Latvijā iemīļotā un slavenā hokejista Sergeja Žoltoka mamma. Ir pagājis gads pēc Sergeja traģiskās aiziešanas mūžībā.

Viens no visu laiku labākajiem Latvijas uzbrucējiem, Nacionālās hokeja līgas spēlētājs Sergejs Žoltoks pēkšņā nāvē mira 2004. gada 3. novembrī, Latvijas čempionvienības Rīga 2000 sastāvā spēlējot ar Minskas Dinamo Baltkrievijas galvaspilsētā. Piecas minūtes pirms spēles beigām viņam kļuva slikti. Lai arī mediķi cīnījās, tomēr 31 gadu vecā hokejista dzīvība izdzisa...

Jau drīzumā tuvinieki uzliks skaistu piemiņas zīmi Rīgā, Ivana kapos, kur jau gadu ir Sergeja atdusas vieta. Rīgas 55. vidusskola nosaukta hokejista vārdā, tai uzdāvināts Monreālas mākslinieka gleznots Sergeja portrets, tiek īstenota iecere izveidot muzeju, kam tiks tāds dārgums kā slidas, ar kurām Sergejs spēlēja Dinamo…

Šoruden Dženija Čagina ar simbolisku ripas iemetienu aizsāka Žoltoka piemiņas turnīru U-20 izlasēm. "Visam, kas notiek viņa piemiņas dēļ, es nāku pretī, lai arī reizēm pat parunāt nevaru," saka Dženija. Viņas seja ir mierīga, tomēr tajā jaušamas sastingušas, savaldītas skumjas. Sarunājamies latviski, viņas valodā jaušams vien neliels akcentiņš.

Imantas gaišajā dzīvoklī virs klavierēm izveidots īpašs piemiņas stūrītis no fotogrāfijām – Sergejs ar draugiem, radiem, ģimeni, hokejista tērpā uz ledus... Visvairāk uzrunā portreti, kā magnēts pievelk Sergeja burvīgais smaids, emocijās mirdzošā seja. "Viņš bija dievišķīgi skaists cilvēks." Ir tik neparasti, ka māte tā saka par savu dēlu.

Satikšanās un aizsardzība

"Man Sergejs ir dzīvs. Es tikai viņu neredzu. Uz ielas vēroju, vai kāds jauneklis nav līdzīgs, un, ja ir, gribas skriet pakaļ, ieskatīties acīs. Vienreiz Ņujorkā ejam abas ar meitu, un pretī nāk puisis, pat cepurīte tāda, kādu Sergejs valkāja. Es iesaucos – paskaties! Taču meita neko, tad piepeši kā attopas – ak jā, viņš! Bet puisis jau prom. Nu kā tu viņam skriesi klāt, svešam cilvēkam svešā valstī, un ko teiksi?!" Dženijas balsi ik pa brīdim aizlauž asaras.

Ir tik smagi apzināties, ka dēla vairs nav. Dženija stāsta par Sergeja bērnības draugu Vadimu, ar kuru viņš spēlējis hokeju, šis puisis nomiris pirms desmit gadiem. Šoziem satikusies ar šā drauga mammu, tagad abām viena bēda. "Mani pārsteidza, ka viņa teica – joprojām nespēju aptvert, ka dēla vairs nav. Pat pēc desmit gadiem! Laikam Dievs mums iedod kaut kādu aizsardzību, lai mēs līdz galam to neizprastu, citādi būtu neiespējami dzīvot."

Steidzās dzīvot

"Dīvaini, bet es agrāk mēdzu sacīt draudzenēm – manī ir kāds nemiers par Sergeju. Kaut gan šķita – ko uztraukties, viņš tik daudz sasniedzis, tik tālu ticis… Bet es vienmēr par Sergeju baidījos, taču ne veselības ziņā, viņš tā steidzās dzīvot... Jau septiņpadsmit gados apprecējās, nebija vēl astoņpadsmit, kad kļuva tētis... Un vienmēr tik atbildīgs, tik apzinīgs. Es bieži nodomāju – tas ir par daudz! Kāds mans paziņa reiz bija pie Sergeja Amerikā, atgriezies stāstīja – es mūžu nodzīvojis, bet viņš, jauns čalis, tik lieliski visu saprot. Tam vīram tolaik bija gadi piecdesmit, Sergejam – ap divdesmit. Bet jau agrā jaunībā dēlam gudrība bija kā ļoti pieaugušam cilvēkam."

Dženija atminas, kā bērnībā puisēns smagi saslima. Zīdainītis, tikai pusotra mēneša vecs. Pēc gripas sākās komplikācijas, nonāca slimnīcā, nedēļu bija pieslēgts pie sistēmām: "Nu, vistrakākais, kas vien var notikt ar mazu bērniņu. Atminos, kā skatījos mazulī un domāju – viņš izskatās, it kā mūžu nodzīvojis, tādas mokas acīs. Kad stāstīju par to Katjai [meita Katrīna], viņa brīdi klusēja un tad teica – varbūt būtu vieglāk, ja viņš toreiz aizietu… Mums visiem grūti, dažādas ¦ ¹ domas pa galvu maisās. Es atbildēju uzreiz – nē, viņš vairāk nekā 30 gadus dāvināja mums tādu prieku, tik daudz paspēja un sasniedza, cits pa simts gadiem neko tādu nepaveic."

Mamma šķirsta daudzos albumus, ar tiem nokrauts žurnālu galdiņš, turpat mapes ar informāciju par spēlēm, kabatas kalendāru kolekcija ar hokejista Žoltoka attēlu, avīžu un žurnālu intervijas dažādās valodās un bildes, bildes, bildes. Vēl ir arhīvs ar videoierakstiem. Dženija atzīstas, ka nepietiek spēka tos noskatīties, filma cilvēku iemūžina pārāk reāli.

Kliedziens mobilajā

"16. oktobrī Sergejs ielidoja no Amerikas un pēc trim dienām jau sāka spēlēt, pat nepaspējām normāli izrunāties. Satiekoties dēls teica – mammu, cik es esmu priecīgs tevi redzēt. Es pretī: bet tu nezini, cik es esmu priecīga! Beidzot Jaungadu sagaidīsim kopā, tavu dzimšanas dienu kopā (tā ir 2. decembrī), cik tas būs skaisti…" pacilāti stāsta Dženijaa, precīzi restaurējot tās dienas sarunas noskaņu, taču sakāmais pārtrūkst. Jau 3. novembrī Sergeja vairs nebija šaisaulē.

Dženija sēž taisna kā stīga, rokas cieši saņemtas, var tikai nojaust, cik sāpīgi stāstīt par liktenīgo dienu.

"Visus pēdējos gadus katru dienu vienā laikā viņš zvanīja. Parasti tieši tolaik braucu garām Kongresu namam. Vienkārši tāda sakritība. Todien tieši tai vietā man ļoti iesāpējās sirds, teicu vīram – nezinu, kas ir ar mani. Vīrs ieteica atvērt mašīnas lodziņu, sāpe atlaidās. Kad Minskā sākās liktenīgais mačs, es sekoju spēles aprakstam internetā, televīzijā to nerādīja. Pēc laiciņa savējiem saku – nevaru saprast, kas notiek, par Sergeju neviena vārda. It kā viņa nebūtu uz ledus. Kad viņš spēlē, vienmēr tiek pieminēts, tā vienkārši notiek. Piecas minūtes pirms beigām Latvijas puse paņēma time out, taču nemainīja ne vārtsargu, ne kas cits notika. Es pavisam apjuku. Zvanīju uz Minsku Sergeja tantei, jo viņa kopā ar manu bijušo vīru, Sergeja tēvu, skatījās spēli. Taču mobilajā izdzirdēju kaut kādu kliedzienu. Domāju, nepareizi savienots, pārzvanīju… tā bija viņa, kas kliedza, pilnīgā nebalsī. Es centos iestarpināt: pasaki man, pasaki, kas noticis! Bet viņa kliedz un kliedz, nevar rimties… Beidzot nočukst – Serjožam apstājās sirds. Tad sāku kliegt es..."

Dženija nodur galvu. Klusē.

"Es ilgi biju morgā, ilgi skatījos uz viņu, nogriezu matu sprodziņu, paņēmu piemiņai…"

Līderis nes ratiņus

"Kad vidusskolā notika psiholoģiskā testēšana, Sergejam piešķīra titulu – samij blagorodnij junoša školi, viscēlsirdīgākais skolā. Tieši tāds viņš bija. Cilvēkiem pretī panāca ar dvēseli. Ja ko lūdza, nevarēja atteikt. Nereti gadījās tādi, kas to mēdza izmantot, taču lai tas tagad paliek... Draugi saka – Sergejs neko nemācēja darīt ar pusslodzi. Un vienmēr dzīvē bija līderis.

Kā mēs viņu audzinājām? Mēs nebijām stingri, pasarg Dievs! Bet blēņu jau netrūka, kristāla vāzes mēdza lidot, Sergejs taču nepārtraukti nēsājās ar bumbu vai nūju, pie durvīm bija mērķis šautriņu mešanai. Mēs dzīvojām kopā ar vecmāmiņu, viņa par nerātnībām dusmojās, bet es teicu – bērns taču nezina, cik tāda kristāla vāze maksā.

Nezinu, no kurienes viņam tā sportošana, ģimenē neviens nebija liels sportists. Es lasīju Serjožam grāmatas, katru dienu. Kad viņam ļoti iepatikās kāds dzejolītis, es teicu: lūdzu, grāmata – mācies! Viņš tiešām agri iemācījās lasīt. Kad Sergejam bija septiņi gadi, piedzima māsiņa Katrīna. Dēls uztraucās, pieskatīja mazo. Teica, ka palīdzēs man ratiņus uznest. Es neļāvu, teicu – tie ir smagi, tev vēl jāaug. Dēls viltīgi – es tikai vienu stāvu, paķēra un uzskrēja līdz augšai," mamma uzstaro atmiņās. Šķir albumu, kur Sergejs redzams kā puišelis apaļīgu ģīmīti, lēni pārlaiž lappusei plaukstu.

"Reiz, tas nemaz nebija tik sen, Sergejs zvana man no Amerikas un saka (turpina krieviski) – mammu, kāda brīnišķīga krievu valoda ir Buņinam. Es vaicāju – bet ko tu lasi? Temnaja aleja, viņš saka, mammu, tu to zini? Nu protams, es visu dzīvi to lasu. Viņu interesēja arī avangards, Peļevins iepatikās. Arī man vienu grāmatu uzdāvināja – Čapajevs un tukšums, gribēja, lai izlasu. Nu, neteikšu, ka biju sajūsmā. Bet tagad, pēc Sergeja nāves, es vēlreiz lasīju to grāmatu, ļoti cītīgi, jo gribēju saprast, ko mans dēls tajā atrada. Un lasīšu vēl un vēlreiz..."

Amerikas spēks

Dženija stāsta par dēlu, un seja atplaukst, bet atkal uzvilnī sāpe, sarieš acīs asaras. "Reiz viņš man teica – māmiņ, tu esi ļoti stipra. Nezinu, kāpēc tā sacīja. Es pretī – nē, esmu ļoti vienkārša. Bet viņš nerimās apgalvot, ka esmu stipra. Kad es par Sergeju domāju, saku sev – viņš bija tāds gaišs, es nedrīkstu raudāt, vispār nedrīkstu! Tomēr to es vēl neesmu iemācījusies...

Kad tajā briesmīgajā naktī aizbraucu uz Jūrmalu, kur tobrīd dzīvoja Sergeja ģimene, mani satika Edgars, viņa vecākais dēls, acīs puikam bija šausmas, bet nevienas asaras. Viņš teica man kā pieaudzis cilvēks – babuška, deržis (vecmāmiņ, turies). Edgars raksturā ir ļoti līdzīgs tēvam. Un sports patīk. Augumā viņš tagad savos 15 gados jau ir metru un 86 centimetrus garš! Mazākajam – Ņikitam nesen nosvinējām piecus gadus, bet jau bez tēta... Anna ar abiem dēliem dzīvo Amerikā, Minesotā. Edgars ir īsts amerikānis, puikam bija tikai divi gadi, kad ģimene pārcēlās uz turieni. Viņš taču neprot citā valodā mācīties, skola jāpabeidz, bet arī tad nevar zināt, kur dzīvos. Iznāk tā – profesijas dēļ maina dzīvesvietu, ģimene brauc līdzi, visi iedzīvojas, bērni tur izaug," lēnām prāto mamma un vecmāmiņa.

Sergejs ar ģimeni pagājušajā vasarā nopirka māju Jūrmalā, Jaundubultos. Izvēle nebija nejauša. "Mēs tur dzīvojām vasarās, divās mazās istabiņās, atceros, kā Serjoža braukājās ar ritenīti... Pēdējā laikā viņu vilka uz vietām, kur pagāja bērnība. Tikai padzīvot jaunajā mājā gan nepaspēja..."

Visas vasaras dēls ar ģimeni pavadījis Latvijā, tikai kad dzima Ņikita, atlidoja viens un uz neilgu laiku, Anna palika mājās. Dženija pasmaida: "Atceros to reizi – satieku Sergeju lidostā, bet viņam acis mirdz: ak, mammu, nav skaistākas pilsētas par Rīgu, un nav labāka rajona par Imantu!"

Nenotikusī filma

Mamma ne reizi vien viesojusies pie dēla Amerikā. Viņa atceras 2003. gada braucienu, tieši tolaik notika NHL play-off turnīrs. "Atceros, kā mēs no televizora ne mirkli neatgājām, kā Dievu lūdzām, lai paveiktos. Kad Sergeja komanda tomēr zaudēja, Edgars krita zemē, sita dūri pret grīdu – tas nevar būt, nevar būt, kāpēc viņi zaudēja?! Mēs visi zinājām, cik ļoti Sergejs sapņoja par Stenlija kausu, piecus pavasarus bija piedalījies play-off turnīrā," īstas līdzjutējas karstumā uzmutuļo hokejista mamma.

Neatkarīgās redaktors Armands Puče atminas, kā savulaik uz redakciju no rītiem zvanījusi kāda sieviete un interesējusies tikai par vienas NHL komandas spēli. Labrīt, kā nospēlēja Otava... Reiz Armands pavaicājis, kāpēc tāda interese, un izrādījies, ka tā ir Sergeja Žoltoka mamma. Kad epizodi izstāstu Dženijai, viņa pasmaida – tā esot bijis gan. "Mūsu Latvijā jau kā tundrā – ja tev mājās nebija interneta, neko nezināji. Kad Sergejs spēlēja, es naktis negulēju. Pats pirmais no rīta – kur uzzināt rezultātu. Mana tēva sieva Siguldā ļoti agri cēlās, klausījās radio. Taču reizēm viņai nācās teikt – šorīt par sportu nestāstīja. Ne katrreiz pateica, kā NHL komandas nospēlēja."

Sigulda ir īpaša vieta, tur dzīvo Dženijas tēvs, tur parasti visi pulcējas un Līgosvētkus jau nu svin noteikti. "Tur ir vecā vanniņa, kur šašlikus cepam... Pagājušajā gadā man bija jubileja, Sergejs vaicāja, vai gribu rīkot svinības. Es padomāju un teicu – gribu, jo varbūt tās būs pēdējās. Ziniet, reizēm cilvēks pasaka kaut ko zīmīgu, lai gan domājis pavisam ko citu...

Atceros, kā toreiz gribēju ar videokameru nofilmēt tēvu, viņam jau 82 gadi, domāju – tāds vecums, kas zina, cik ilgi vairs… Taču tagad domāju – kāpēc es nefilmēju Sergeju?! Kad esmu Siguldā, vienmēr sēžu pie ābelītes celma, kur mēs toreiz pulcējāmies. Un katru minūti man šķiet – tūlīt, tūlīt viņš nāks… Lūk, fotogrāfija no tām svinībām, mēs visi kopā. Bet šis te – Sergejs, stāv tā sāniski ar mobilo pie auss. Viņam taču nepārtraukti bija jārunājas, zvanīja no visas pasaules – Izraēla, Amerika, Kanāda, visur draugi. Dēliņ, es teicu, izslēdz taču reiz mobilo un atpūties, aizbrauc makšķerēt! Viņam tas ļoti patika. Mūsu dzimtā visi ir traki makšķernieki."

90 tonnu smaguma

Sergejs Žoltoks hokeju sāka spēlēt astoņu gadu vecumā. Mamma atminas, kā pa kluso ar draugiem aizbraucis un pieteicies pie Hmeļņicka [Pēteris Hmeļņickis, pirmais treneris]. Joki bija tādi, ka vispirms trīs draugi atnākuši uz futbolu, treneris sajūsminājies, kādi braši puikas uzradušies, taču nākamajā dienā tie paši pieteikušies hokejā. "Bet Sergejs pat uz slidām nemācēja stāvēt! Es zinu, kādas vajadzēja pūles, kādu darbu ielikt, lai tik tālu tiktu. Bet dēls spēja ļoti daudz strādāt. Reiz atnāca mājās un stāstīja, kā treneris teicis – ja kāds no jums tiks līdz meistariem, es varēšu teikt, ka mērķis ir izpildīts. Sergejs sašuta – kā tā, mēs taču visi vienādi, ja viens būs meistars, ko tad citi?! Bet tieši tā arī sanāca – Sergejs viens no komandas aizgāja uz augšu, sasniedza tik daudz.

Es zinu, cik daudz viņš strādāja, nekad nebija īsti atpūties. Varat iedomāties, kādas bija sporta nometnes padomju laikos – pa dubļiem visu laiku, ūdens auksts, nepārtraukti treniņi. Es daudzreiz teicu – dēliņ, man tevis žēl, visi sauļojas, bet tu mokies. Taču viņam patika. Reiz gan nopūtās, toreiz viņam bija kādi 12 gadi, – man pa vasaru vēl 90 tonnu jāizcilā… Slidošana jau ir saldais ēdiens, bet, lai līdz tai tiktu, jāiznes visi smagie treniņi. Profesionālais sports tāds ir, viegli nenāk."

Gāja bojā uz ledus

Pēc pasaulslavenu sportistu pēkšņas aiziešanas mēdz diskutēt par viņu veselības pieskatīšanu. Vaicāta par dēlu, Dženija saka – tomēr kaut kas bija palaists garām. Kā zināms, gadu pirms traģiskās nelaimes bija negadījums Minesotas Wild spēles laikā – Sergejam kļuva nelabi, pa ceļam uz ģērbtuvēm viņš noģība. Rūpīgāka izmeklēšana apstiprināja sirds aritmiju, tomēr kardiologs atļāva spēlēt. "Toreiz Minesotā viņu pārbaudīja, bet laikam ne visu izdarīja. Viņš jau nesūdzējās, vispār nebija no tiem, kas čīkst. Taču Sergejs bija ļoti atbildīgs cilvēks – ja ārsti pateiktu, ka nedrīkst spēlēt, viņš aizietu, lai arī būtu ļoti smagi. Viņš atrastu, ko darīt, bija talantīgs cilvēks. Bieži domāja par savu hokeja skolu. Sergejs ļoti labi redzēja laukumu, reti kuram hokejistam ir tādas spējas," uzsver mamma.

Izrādās, Sergejs Žoltoks rakstījis dienasgrāmatu, ne jau ļoti smalku, bet galveno piefiksējis. Mamma stāsta: "Man vedekla no Amerikas lasīja fragmentus pa telefonu. "Es ļoti baidos, ka man tomēr neatļaus spēlēt," tā Sergejs rakstīja. Bet pēc tam bija ieraksts: "Urā, viss kārtībā!" Ja es iedomātos, ka tā ar viņu var notikt, censtos, lūgtu. Bet zinu, ka Sergejs tāpat neklausītu. Redziet, viņš taču nenomira gultā, bet gāja bojā uz ledus. Un ledus bija Sergeja izvēle, lai cik man būtu grūti to atzīt."

Kad vaicāju, vai Dženiju nenomoka pārdomas, kāpēc dažiem tik ātri beidzas dzīvei atvēlētais laiks, viņa noteic īsi: "Es daudz par to domāju. Stāsta par mistiskiem, zīmīgiem sapņiem, kādi piemeklē gan viņu, gan citus tuviniekus. Viens redzējis Sergeju kalna galā stāvam baltā tērpā, cits pavisam reāli staigājam pa zemes virsu... Tēva sieva stāstīja, kā sapnī vaicājusi – tu jau tagad hokeju droši vien nespēlē? Bet Sergejs tā viegli atbildējis – protams, spēlēju, mums te ir sava komanda... Senāk mēs visi, arī es neticējām Dievam. Bet tagad es zinu, ka tāds cilvēciņš kā Sergejs varēja atnākt tikai no debesīm.

Komentāri (51)CopyDraugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām!
Uz augšu