Latvijas valstsvienības aizsargs Ralfs Freibergs pēdējās četras sezonas pavadījis Čehijas hokeja līgā. Intervijā TVNET viņš dalījās iespaidos par šo sezonu, gaidāmo Rīgas pasaules čempionātu un trenera Boba Hārtlija ietekmi uz Latvijas nacionālo hokeja komandu. 

- Tev pēdējās četras sezonas ir pagājušas Čehijas hokeja līgā. Kāpēc pēc vienas sezonas Rīgas "Dinamo" komandā nolēmi spert soli Čehijas virzienā?

- Tajā gadā "Dinamo" nevēlējās mani paturēt. Čehijas hokeja līgu kā variantu izskatīju ļoti nopietni, jo laba līga, labs hokejs, un, kad pavērās variants doties uz Čehiju, ilgi nedomāju.

- Pēc šiem Čehijā pavadītajiem gadiem, kā tu raksturotu hokeja stilu, ko piekopj Čehijas hokeja līga?

- Tas ir savādāks nekā citās hokeja līgās. Čehi spēlē gudru hokeju. Pēdējā gadā tas ir kļuvis ļoti ātrs, komandas ir sākušas spēlēt agresīvāk. Iepriekš tas tik ļoti nebija manāms. Šo līgu varētu raksturot kā vecu, jo spēlētāji vēl spēlē, jau esot cienījamā vecumā. Kopumā Čehijas līgā ir labas komandas, to parāda Čempionu līgas rezultāti un Čehijas izlases sniegums draudzības turnīros.

- Tu sezonu sāki Brno "Kometa" rindās, bet sezonas turpinājumā tevi nolēma izīrēt Tršinecas "Ocelārži" klubam. Kāds bija iemesls šādai kluba rīcībai?

- Daudzi žurnālisti par to interesējās, bet pašlaik par to nevēlos runāt. Šo soli es spēru, lai uzlabotu savu situāciju nākotnē. Pirms vai arī pēc čempionāta par to parunāšu nopietnāk. Man galvenais uzdevums pašlaik ir palīdzēt komandai.

Ralfs Freibergs (no kreisās) 2019. gada pasaules čempionātā Bratislavā FOTO: AFP/SCANPIX

- Vai sezonas laikā bija grūti nomainīt klubu?

- Ar ģimeni nekad nav viegli. Viss jāmaina, bet, ja godīgi, nebija tik grūti, kā biju iedomājies.

- Kopš pārvācies uz jauno klubu, kādas ir galvenās atšķirības starp pilsētām?

- Brno bija Čehijas otrā lielākā pilsēta, bet jaunā pilsēta [Tršineca] ir ļoti maza un rūpnieciska. Skatoties no hokeja viedokļa, Tršinecā ir ļoti profesionāla organizācija un klubs par visu ir parūpējies - ir labi apstākļi gan hallē, gan arī izbraukumos. Viss ir nodrošināts tev kā hokejistam.

- Kāda šajā sezonā klubā kopumā izskatās situācija sakarā ar valdošo pandēmiju pasaulē? Kas ir mainījies salīdzinājumā ar iepriekšējajām sezonām?

- Pandēmija ļoti, ļoti ir ietekmējusi sezonu. Visur algas tiek samazinātas, skatītāji netiek ielaisti tribīnēs. Kopumā ir tāda neziņa par nākotni. Komandās šogad ir vairāk vietējo spēlētāju. 

- Kā tu kopumā vērtē savu sniegumu sezonā līdz šim brīdim?

- Ja es būtu palicis iepriekšējā komandā, tad nebūtu apmierināts, jo tur man nedeva pienācīgu iespēju. Ņemot vērā visu situāciju, kāda bija, es pat tagad teiktu, ka sezona ir nedaudz izdevusies, bet, individuāli skatoties, es zinu, ka varēju vairāk sniegt. Tu nekad nevari paredzēt situāciju.

- Šogad pasaules čempionāts hokejā notiks Rīgā, vai esi gatavs pārstāvēt valstsvienību?

- Vienmēr. Man nekad nav ienākusi prātā doma nespēlēt.

- Kādas tev ir emocijas kopumā, ka turnīrs notiks mājās?

- Viennozīmīgi ļoti pozitīvas emocijas. Bieži negadās, ka čempionāts notiek mājās. Šis notikums jau vairākus gadus ir gaidīts. Izskatās, ka fanu tribīnēs nebūs, bet es joprojām esmu eiforijā. Mums jālepojas, ka Latvijai ir dots gods rīkot čempionātu.

- Kopš Bobs Hārtlijs 2016. gadā kļuva par izlases treneri, kā tev šķiet, kā viņam piecu gadu laikā ir izdevies ieviest izmaiņas Latvijas hokejā?

- Manuprāt, ir lielas izmaiņas, ja paskatāmies, tad agrāk Latvijas izlase čempionātos spēlēja par neizkrišanu, tagad mums ir pārliecība, ka mēs varam uzvarēt jebkuru. Cīnāmies katrā spēlē, nebaidāmies iet pret grandiem. Skatoties kontekstā uz citiem sporta veidiem, man pat žēl, ka viņiem nav tāda speciālista kā Bobs Hārtlijs.

- Varbūt ir kādas konkrētas lietas, kuras Hārtlijs ir uzlabojis Latvijas hokejistiem?

- Es neteiktu, ka ir noteikts spēles elements. Kopumā viņš ļoti detalizē analizē spēli, ir prasīgs. Tagad mēs zinām, ko no viņa gaidīt. Viņš zina mūsu spējas. Piemēram, šosezon [klubā] es nezināju, ko no manis treneris gaida un prasa, līdzko nomainīju klubu. Savukārt ar Bobu mēs visi zinām, ko gaidīt.

Ralfs Freibergs 2018. gada pasaules čempionātā Dānijā FOTO: EPA/LETA

- Tu iepriekš pats minēji, ka izlase tagad cīnās jau par augstākiem mērķiem nekā tikai noturēšanos elitē. Uz kādiem mērķiem Latvijas hokeja izlasei būtu jātēmē gaidāmajā pasaules čempionātā?

- Pasaules čempionāts ir laimes spēle. Kaut kur paveicas, kaut kur nepaveicas. Es katru gadu saku, ka pasaules čempionāts ir veiksmes spēle. Pirmām kārtām, veiksme ir jānopelna. Otrkārt, veiksme var nenostāties mūsu pusē. Ja mēs būsim veiksmīgāki par pretiniekiem, tad varam sasniegt ļoti augstus rezultātus.

- Kā tu pavadi brīvo laiku ārpus hokeja?

- Pirmkārt, šogad grafiks ir ļoti saspringts un ir maz brīvā laika. Otrkārt, ja kaut kur gribējās aiziet, viss bija ciet, nekur nevarēja aizbraukt. Tagad arī daudzi rajoni un novadi ir slēgti. Pārsvarā laiku sanāk pavadīt bērnu laukumā un pastaigājoties pa mežu.