Latviešu sieviešu basketbolā ienāk jaunā paaudze, un viena no spilgtākajām jaunajām basketbolistēm ir 21 gadu vecā rīdziniece Aleksa Gulbe, kura studē ASV un pārstāv Blūmingtonas Universitātes "Hoosiers" komandu. Uzbrucēja sarunā ar TVNET dalījās pieredzē par studijām Amerikā, basketbolu otrpus okeānam un izteicās par Latvijas izlasi un labākajām pankūkām.

- Tava komanda "Marta trakumā" aizspēlējās līdz ceturtdaļfinālam, kur nācās piekāpties Māras Motes vienībai. Kāda palikusi pēcgarša pēc šā turnīra?

- Pieredze bija nenormāli liela. Sajūtas bija neaprakstāmas. Protams, skumji, ka zaudējām, bet spēle bija agresīva. Domāju, ka šī gada NCAA (Nacionālā sporta koledžas asociācija) turnīru atcerēšos uz visu mūžu. Pirmkārt, burbulis, viss saistībā ar drošību, milzu pieredze.

- Kā tu paskaidrotu Latvijas līdzjutējam, kas ir "Marta trakums" ASV koledžas basketbolā?

- Ja ir iespēja apmeklēt spēli, tad visi uz to dodas. Fani jau stundu pirms spēles ir zālē. Tā ir pulcēšanās ģimeņu starpā pie tuvākā televizora. Tas ir augstākais līmenis jaunajiem basketbolistiem ASV. Tas ir "Marta trakums"!

- Tu jau trešo gadu spēlē basketbolu Amerikā. Patinot laiku atpakaļ, kāpēc nolēmi doties studēt ASV?

- Kad biju mazāka, mans tētis, basketbola treneris (Mareks Bojārs), atnācis mājās, stāstīja, ka vienam viņa audzēknim piedāvā braukt uz Ameriku mācīties un spēlēt basketbolu. Es domāju, kā tas ir iespējams, ko nozīmē piedāvāt spēlēt basketbolu Amerikā. Gadi gāja uz priekšu, un pēc jauniešu izlašu spēlēm ar mani sāka kontaktēties vairākas augstskolas. Tajā brīdī es sapratu, ko tas nozīmē, ka tev ir tāds piedāvājums un iespēja. Mans ceļš uz Ameriku gāja caur Itāliju un "TTT Rīga". Beigās esmu nonākusi šeit. Varu iegūt izglītību par brīvu, kamēr daru to, kas man patīk. Izdomāju šeit mācīties, jo ir liela skola. Iegūšu grādu finanšu menedžmentā. Kopumā viena no labākajām skolām.

- Cik daudz universitāšu par tevi interesējās? Varbūt kādu konkrētu vari nosaukt?

- Es runāju ar Dignas Strautmanes skolu "Syracuse". Aizbraucu vizītē uz Kolorādo State universitāti. Labas attiecības bija ar treneri no Sandjego universitātes, Arizonas universitāte izrādīja lielu interesi. Piemēram, no "big ten" bija Nebraskas universitāte. Kitijas Laksas kādreizējā universitāte arī bija ieinteresēta.

- Kāpēc beigās izvēlējies Blūmingtonas Universitātes "Hoosiers" komandu?

- Kad biju vizītē, mani pārsteidza visa basketbola zāle (facilities). Tas bija tāds "wow" moments! Latvijā nekā tāda nav. Pašām mums ir sava svaru zāle, nav jādala ar puišiem. Citās skolās, piemēram, meitenēm nebija atsevišķa basketbola zāle. Pats galvenais iemesls noteikti ir cilvēki – treneri, komandas biedrenes. Uzreiz ierodoties, jau mijiedarbība bija citā līmenī nekā citās universitātēs. Pēc vizītes sapratu, ka es šeit nākšu mācīties.

- Pirms nolēmi turp doties, vai ar kādām citām basketbolistēm konsultējies, kas jau spēlējušas Amerikā?

- Protams, ar Dignu Strautmani runājām, prasīju viņai padomus, ko darīt un ko nedarīt. Ar Kitiju Laksu, Kati Krēsliņu komunicējām. Grūtākā daļa visā ir rekrutēšanas (recruitment) process, kad skolas ar tevi sāk runāt, tev ir jāzina, ko atbildēt, kā visu menedžēt. Par to visu saņēmu svarīgus padomus no meitenēm.

Aleksa Gulbe (ar bumbu) FOTO: No personīgā arhīva

- Cik daudz ārzemnieču esat komandā? Iepriekš tava komanda "Hoosiers" nebija izcēlusies ar lielu ārzemnieču skaitu.

- Šogad mums bija viena kanādiete pirmgadniece, ar viņu ir interesanti, ka viņa tikai nākamgad skaitīsies pirmgadniece, lai gan šogad ar komandu bija kopā un pat mazliet spēlēja. Mums ir arī viena meitene, kurai ir dubultā pilsonība – Spānijas un Amerikas. Skaits, iespējams, palielināsies, jo treneri skatās daudzu ārzemnieču virzienā.

- Kā atšķiras Amerikas basketbola treniņi no Latvijas?

- Amerikā treniņi ir garāki un strukturētāki. Treneri nāk ar plānu, kur viss punktuāli sastādīts pa minūtēm. Mums treniņi vienmēr sākas ar iesildīšanās uzdevumiem, pēc tam mēs ātri varam aizskriet padzerties. Tad saejam laukuma centrā, saliekam rokas kopā, treneri katru reizi mums noskaita motivējošu citātu. Interesanti ir tas, ka katru reizi ir cits. Tad mēs sadalāmies garajās un īsajās spēlētājās. Pēc tam visām kopā seko aizsardzības bloka treniņi, piemēram, ja mēs gatavojamies spēlei ar kādu konkrētu komandu. Tad mēs gatavojamies tieši viņu kombinācijām. Pēc tam seko uzbrukuma bloks. Pirmajā gadā man tas likās interesanti, ka viss ir tik ļoti strukturēts, ka tev ir tikai 30 sekundes, lai padzertos (iesmejas).

- Tu Amerikā studē finanšu vadību. Kāpēc izvēlējies šo jomu?

- Man patīk matemātika, skaitļi un fakti. Tagad arvien vairāk sāku saprast, cik tas ir interesanti. Skaitļi var pastāstīt tik daudz. Ja godīgi, tikko, kad atbraucu, par 100 procentiem nebiju pārliecināta, ka gribu to studēt. Vecāki mani mazliet iebīdīja tajās sliedēs.

- Vai Amerikā sportistēm ir lielākas atlaides mācībās nekā parastajam studentam?

- Daudz kas ir atkarīgs no profesora. Dažiem ir vienalga, ka tu esi atlēts, sportists, tev ir jādara visas tās pašas lietas, kas pārējiem. Savukārt citiem pasniedzēji ir citādāki, piemēram, viņi saka: mēs vakar skatījāmies tavu spēli, esam lieli fani utt., ja vajag kādu palīdzību, droši prasi. Tagad, kad bija NCAA turnīri, īsti pat nesanāca brīvi brīži, kad varētu piesēsties un pildīt mājasdarbus. Par laimi, profesori bija ļoti atsaucīgi un pagarināja termiņus. Kopumā ir bijusi divējāda pieredze.

FOTO: No personīgā arhīva

- Kad tikko sāki studēt Amerikā, kas varbūt pārsteidza?

- Noteikti mācīties angļu valodā ir savādāk. Ir dažādas lietas, ko amerikāņi uzskata par normālu, bet, manuprāt, tas tā nav. Amerikā viss notiek lielā steigā.

- Daudzi latviešu sportisti ir atzinuši, ka viņus pārsteidz amerikāņu atvērtība un draudzīgā komunikācija. Vai tevi tas arī kaut kādā ziņā pārsteidza, jo tomēr mēs, latvieši, esam tādi ziemeļnieki un uz komunikāciju esam diezgan kūtri?

- Jā! Es zināju, ka Amerikā ļoti populārs ir "small talk". Man komandas biedrenes sākumā, kad atbraucu, teica, ka esmu ļoti "sausa", ka neprotu veidot sarunu. Latvijā mēs runājam par tēmu (iesmejas). Amerikāņi ir atvērti, smaidīgi un gatavi runāties ar svešinieku.

- Kāda ir koledžas dzīve ārpus basketbola, mācībām? Vai ir tā kā filmās, ka ir daudz ballīšu katru nedēļas nogali?

- (Iesmejas.) Ir tā saucamās grieķu mājas, un, kad Covid-19 nebija, tu redzi cilvēkus tur ballējamies, dzirdi mūziku uz visskaļāko. Mums kā sportistiem tikai garām sanāk braukt. Sezonas laikā it īpaši. Es teiktu, ka manā universitātē ir daudz ballīšu, jo ir daudz "grieķu māju".

- Pēc "Instagram" bildēm var redzēt, ka esi apskatījusi arī citas Amerikas pilsētas. Kura pilsēta tev visspilgtāk iespiedusies atmiņā?

- Pirmajās gadā bijām aizbraukuši uz Losandželosu, kad spēlējām pret "UCLA". Tā pilsēta mani pārsteidza. Domāju, pavisam noteikti uz turieni vajag aizbraukt, redzēt Holivudas zīmi, pastaigāt pa Zvaigžņu aleju. Tas bija ļoti iespaidīgi - kā filmās. Sanfrancisko arī vajadzētu apskatīt, tur ir skaista pludmale, slavenā "Golden Gate Bridge". Mēs kopumā daudz ceļojam, bet pārsvarā redzam tikai viesnīcas un basketbola zāles. Es personiski gribētu aizbraukt uz Čikāgu, kas ir ļoti tuvu manai pilsētai. Visi izceļ, ka Čikāga ir ļoti skaista, it īpaši vasarā. Noteikti visiem vajadzētu apskatīt arī Ņujorku. Florida arī nav slikts galamērķis.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

A post shared by Aleksa Gulbe (@aagulbe)

- Jūsu universitātes komandas spēles pirms Covid-19 skatītāji apmeklēja kuplā skaitā. Kāda ir atmosfēra tribīnēs?

- Mums ir ļoti liels basketbola apmeklētāju skaits, katrā spēlē ir ap 6500 skatītāju, kas ir ļoti iespaidīgi. Braucot spēlēt pie citām komandām, tribīnēs vērojami arī daži mūsu fani. Ir teiciens, ka Indiāna ir basketbola štats. Tā pa lielam arī ir.

- Kādas bija galvenās izmaiņas, ko Covid-19 pandēmija bija ieviesusi jūsu ikdienas rutīnā?

- Pirmkārt, mēs katru dienu testējāmies. Mums trenere ieteica neiet nekur ārā uz restorāniem, nesatikt draugus. Bijām savā mazajā burbulī, mēs trenējāmies, pildījām savos dzīvokļos mājasdarbus. Visas manas mācības bija onlainā. Pirms konferenču spēļu skaits bija samazinājies, parasti tās ir 14, šogad bija tika divas, jo daudzās komandās spēlētājas saslima ar Covid-19. Pašā sākumā bija dīvaini un interesanti. Ģimenes nelaida skatīties konferenču spēles. Kad mēs spēlējām, organizatori spēles laikā atskaņoja fanu skaņu, lai radītu viņu klātesamības efektu. Pirmajā spēlē likās dīvaini, nevarēja pat treneri sadzirdēt, bet lēnām jau pieradām.

- Komandā esi apmierināta ar savu lomu?

- Jā. Ir pagājuši trīs veiksmīgi gadi.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

A post shared by Aleksa Gulbe (@aagulbe)

- Tu esi daudz pārstāvējusi Latvijas jaunatnes izlases, kurš turnīrs tev visvairāk ir palicis prātā?

- 2018. gads, kad ar U-18 izlasi izcīnījām ceturto vietu. Es domāju, ka ar to izlases sastāvu varējām dabūt arī medaļas. Ja nebūtu pandēmija, tad U-20 izlase arī varētu būt konkurētspējīga.

- Vai sanāca sekot līdzi Latvijas izlasei Eiropas čempionāta kvalifikācijā?

- Jā. Runāju arī ar dažām meitenēm. Viņas patiešām cīnījās. Nekas nav beidzies. Ticu, ka viss būs labi.

- Kā, tavuprāt, pietrūka, lai kvalificētos Eiropas čempionātam?

- Es nekomentēšu no malas. Zinu, ka komanda un treneri ļoti nopietni gatavojās. Gatavošanās procesā komanda izdarīja visu par 100 procentiem, bet šoreiz diemžēl nesanāca.

- Kādas tev pašai bija emocijas, kad ienāci pieaugušo valstsvienības ģērbtuvē?

- Forši! Iepazinu meitenes, tas ir pavisam cits līmenis. Milzīgu pieredzi ieguvu, daudz ko iemācījos.

- Kādi ir tavi nākotnes mērķi basketbolā, ko vēlies sasniegt?

- Pirmkārt, pabeigšu universitāti Amerikā. Mūsu komandas nākamā gada mērķis ir tikt uz "Marta trakuma" "Final Four". Tas tāds tuvākais mērķis. Pēc tam jau jāskatās, vairāk dzīvoju tagadnē. Protams, vēlme ir spēlēt profesionāli un pārstāvēt Latvijas izlasi.

FOTO: No personīgā arhīva

- Iepriekš intervijās lasīju, ka esi liela pankūku fane. Kur ir garšīgākas pankūkas - Latvijā vai Amerikā?

- (Sirsnīgi iesmejas.) Man ir jāapbēdina Latvijas pankūku fani, tomēr Amerika uzvar šai duelī, bet "mājas garša" arī ir laba.

- Kā tev patīk pavadīt brīvo laiku ārpus basketbola?

- Nav daudz brīvā laika, kad tas ir, es atpūšos vai guļu diendusu, vai arī mācos. Tagad, kad jau divas nedēļas ir beidzies turnīrs, cenšos satikties ar draugiem – aiziet padzert kafiju, parunāt par dzīvi.

- Cik ilgi tev vēl Amerikā jāpaliek?

- Vēl nezinu konkrētu datumu, kad varēšu doties uz Latviju, bet, tiklīdz treneris atļaus, tā došos mājās pie savas ģimenes.

- Intervijas noslēgumā - ko tev novēlēt?

- Izturību, prieku un smaidu sejā.