:format(webp)/nginx/o/2018/12/19/11666974t1h7cd7.jpg)
Latvijas ratiņkērlinga izlase marta sākumā piedalījās Pekinas ziemas paralimpiskajās spēlēs, kur izcīnīja devīto vietu. Labs rezultāts debijas reizei, tomēr pašiem un arī līdzjutējiem mutē palikusi mazuma piegarša. Jo ir sajūta, ka komanda bija spējīga sasniegt augstākas virsotnes. Aptuveni mēnesi pēc paralimpiskā starta aicinājām ratiņkērlinga izlases pieredzējušāko spēlētāju Ojāru Briedi uz nelielu sarunu, lai rezumētu sasniegto.
KLIK: Ojār, vai tu pats Pekinā juties kā sasniedzis ko nozīmīgu, nonākot četrgades lielākajā sporta forumā?
O. Briedis: Tieši Pekinā šāda sajūta neradās. Nezinu, kāpēc tā. Bet to sajūtu noķēru jau mājās, kad atbraucām no Pekinas. Sapratu, ka piedalījāmies un nemaz nebija tik slikti. Es sajutu, ka paralimpiskās spēles ir kas lielāks par ierindas pasaules čempionātu, piemēram. Domāju, ka tas arī iespaidoja komandas rezultātu. Bijām labā formā, noskaņojums nepieciešamais. Bet tas spēļu lielums, spiediens no malas bija sajūtams. Agrāk es tam neticēju, kad to stāstīja citi. Pekinā bija tāda sajūta, ka tev skatās uz pirkstiem. Kad skatās uz pirkstiem, tad lietas nesanāk. Apkārt kameras, mikrofoni, uzmanība. Parādās uztraukums. Pēc katras spēles bērnības draugi, paziņas raksta ziņas, uzmundrina, atbalsta. Tas viss ir jūtams. Uzskatu, ka tas ietekmēja rezultātu. Bez emocijām to visu apdomājot tikai to var saprast.
Ja jūs nebūtu vienīgie Latvijas pārstāvji Pekinā, tad uzmanību varētu dalīt ar citiem. Vai tas palīdzētu?
Varbūt. Bet daudz cilvēku mums sekoja līdzi ar televīzijas tiešraižu palīdzību. Labi, noteikti ne tik daudz kā hokeja izlasei pasaules čempionāta laikā, bet skaitam jau nav nozīmes - tev skatās uz pirkstiem simts cilvēki vai 50 tūkstoši. Skatās un viss. Sajūta uzreiz ir citāda.
Izcīnījāt devīto vietu 11 komandu konkurencē. Protams, uzvara pār Igauniju un ASV, arī Norvēģiju varēja būt, ja nospēlētu veiksmīgāk izšķirošajos brīžos. Vai uzskati, ka daudz izsējāt vējā tieši mazo nianšu izskatā un varējāt finišēt krietni augstāk?