Medaļas abas puses ⟩ "Veči, ir jāstrādā!" Latvijas bobsleja dzimšana: Rolands Upatnieks

Bobslejs Latvijā ir tik populārs, ka kamanas ar četriem sportistiem nonākušas uz lata monētas. Meistarības, saskaņotas, drosmīgas darbības apliecinājums, un būtiskākais - ātruma simbols. Bet kā tas sākās? Kamanas sportā ienāca relatīvi nesen - 19. gs. beigās Alpu kalnu valstīs. Lai gan ap šo laiku pa Siguldas trasi kamanās sāka vizināties arī pie mums, tā pa īstam Latvijas sportā kamanas ienāca tikai 20. gs. 60. gadu beigās, bet līdz bobslejam bija jāgaida vēl 20 gadi. Tomēr, runājot par bobsleja bērnību, nevar nepieminēt leģendāro Rolandu Upatnieku (1932-1994) - kamaniņu sporta un bobsleja treneri, aizrautīgu, spilgtu un pretrunīgu cilvēku ar negantu raksturu.

Upatnieka raķete

“Man ir paveicies, ka sastapu tādu cilvēku. Viņš ir mans labākais treneris,” par Rolandu Upatnieku saka Olga Lapšova - pieredzējusī bobslejiste, kas nu jau gandrīz 30 gadus ir Siguldas bobsleja un kamaniņu trases “balss” - viņa ir tā, kas dod startu, fiksē finišu un uzslavē par labu nobraucienu.

Septiņdesmitajos gados Olga bija daiļslidotāja, praktizējās arī ātrslidošanā. 1978. gadā Rīgas Sporta pilī viņa satika kamaniņu braucēju Veru Zozuļu (pirmā ziemas olimpisko spēļu čempione no Latvijas), kas, ieraudzījusi Olgas traumēto un apsaitēto kāju, pajautāja, vai meitene nevēlas izmēģināt spēkus kamaniņu sportā. Olga nodomāja, ka ideja ir “galīgi garām” - viņa taču bija daiļslidotāja. “Bija ziemas brīvlaiks, un man bija laiks apdomāties. Piezvanīju Verai, un viņa teica: labi, atbrauc uz Cēsīm.” Drīz vien Olga glītā ziemas mētelī mīņājās pie Cīrulīšu trases - pirmās 630 m garās kamaniņu trases Baltijā, kur tagad atrodas Ozolkalna slēpošanas trase. “Čaļi jokojot piedāvāja man nobraukt, iedeva ķiveri, un es braucu.

Ieraudzījis mani mētelī uz trases, Upatnieks pārskaitās: “Kas tas par spoku, kurš viņu palaida?”

Čaļi tikmēr tikai ņirdza. Piegāju pie Upatnieka, kas aizvien bija dusmīgs, un teicu, ka gribu pamēģināt. Tā sākās mana sporta dzīve, saistīta ar kamaniņu sportu,” atceras Olga. Kad Rolands Upatnieks pievērsās bobslejam, Olga turpināja braukt ar kamanām trenera Aivara Kalniņa vadībā un vienlaikus mācījās Fizkultūras institūtā. Pēc studiju beigām viņa tika nosūtīta uz Ļeņingradu, kur strādāja par kamaniņu braukšanas treneri un apprecējās. 1986. gadā, tikko Siguldā atvēra mākslīgā ledus kamaniņu un bobsleja trasi, Olga ar saviem audzēkņiem bija klāt. Uzzinājusi, ka notiks pirmais Pasaules kauss bobslejā sievietēm, viņa aizdegās ar šo ideju un zvanīja Upatniekam, kurš noteica: “Domāju, ka esi gudrāka…” “Tas mani vēl vairāk uzkurbulēja, un es sāku nodarboties ar bobsleju.”

Jau 1992. gadā Olga ar pārinieci devās uz Vinterbergu - Pasaules kausa izcīņu bobslejā. Tas bija traks laiks - sportistiem pašiem bija jāmeklē sponsori, jādiedelē nauda. “Siguldas trase iedeva busiņu, uzkrāmējām bobu uz jumta un braucām.

Vinterbergā izrādījās, ka mums pietrūkst naudas viesnīcai, gājām uz banku “bičot”, un mums arī iedeva.

Arī bobs bija nestandarta, bet mums atļāva braukt,” atceras Olga. Toreiz latviešu bobslejistes izcīnīja godpilno trešo vietu. Augstākais panākums sportā tika sasniegts pēc dažiem gadiem, kad Olga ar pārinieci Guntu Gasūnu Sanktmoricas Pasaules kausā bobslejā izcīnīja otro vietu.

“Fantastisks, dedzīgs, riktīgs treneris,” Olga meklē vārdus, lai raksturotu Rolandu. “Kad pie viņa trenējos, bija sajūta, ka ne tikai man tas ir vajadzīgs, viņš rūpējās par katru. Atnākusi no daiļslidošanas, biju fiziski spēcīga, bet raksturs man bija “nu tāds” - patika podus gāzt. Bija laiks, kad viņš mani gandrīz katru vakaru sūtīja prom, bet tad piedeva un teica: “Labi, paliec.” Šerps, bet būtībā ļoti labs cilvēks." Olga atceras, ka tajā laikā, būdama latviete, gandrīz nemaz nerunāja latviski, jo skolā un institūtā bija mācījusies krievu valodā. 

Rolands visiem sportistiem pateica: "Ar Olgu krieviski nerunājiet.”

"Bija vajadzīgs mazāk nekā gads, lai es jau runātu latviski.” Latvieši kā treneri un konstruktori bija vislabākie, pārliecināta Olga. Rolands 1965. gadā ar sarkano diplomu bija absolvējis Rīgas Politehniskā institūta Mehānikas un mašīnbūves fakultāti. Savulaik "Alfā" strādājis par konstruktoru, bet Madonas zvēraudzētavā par galveno inženieri. Pēc Upatnieka ierosinājuma VEF būvētie bobi izmanīja pasaules bobsleju - tos pārņēma un kopēja gan vācieši, gan itāļi. Olga saka, ka viņa tos dēvētu nevis par “krievu”, bet “Upatnieka” raķeti.

Raķešu jeb Rīgas cigāru, kā tos dēvēja, idejas pamatā bija spēcīgs starts.

Protams, lai tādi taptu, bija vajadzīga gan veselīga konkurence, gan Harija Švanka konstruktora talants, gan Jāņa Akolova izdarība.

Ja gribi uzvarēt - uzvari!

“Ģeniāls cilvēks, kurš ir nepamatoti aizmirsts,” tā pirms trim gadiem TVNET par Upatnieku teica Zigfrīds Bitainis – PSRS sporta meistars ūdens motosportā (1950-2020). Kā izaicinājumu cilvēku, kuru aizrāva viss jaunais, viņu raksturo Pēteris Cīmanis - kamaniņu sporta treneris jau teju 40 gadus. Cīmanis pirmo reizi Rolandu satika, kad sāka trenēties pie Valda Tilika (1934-2008). Abi bija vienā komandā, lai gan Pēterim bija 16, bet Rolandam ap 40. Pēc Olimpiskajām spēlēm Insbrukā, kur kopā ar Valdi Ķuzi ieguva 9. vietu divvietīgo ekipāžu konkurencē, Upatnieks kļuva par treneri. Tolaik viņa kontā jau bija otrā vieta PSRS Tautu spartakiādē un PSRS vicečempiona gods.

Par Rolanda Upatnieka darbaspējām un pašdisciplīnu klīst leģendas. Pēc deviņiem vakarā viņu traucēt nedrīkstēja, jo Rolands agri gāja gulēt, toties jau piecos bija augšā un plānoja darbus.

“Viņš gulēja gandrīz vai ar modinātājpulksteni uz krūtīm - nedod dievs nogulēt treniņu,” atceras Pēteris.

Viņš atceras, ka, būdams treneris, Rolands lielu uzmanību pievērsa sportistu fiziskajai sagatavotībai, kas bija viens no iemesliem, kāpēc mūsējie bija “galvastiesu pārāki” par citu valstu sportistiem.

“Entuziasts, kas savu lietu mīlēja “līdz kaulam” un visā, ko darīja, bija rekordists,” saka Pēteris, atceroties, kā Rolands visu laiku meklēja veidus, kā uzlabot kamanas, pēc tam bobus - pa naktīm konstruēja, izmēģināja un nelikās mierā, līdz panāca savu. “Viņš visu laiku kaut ko izdomāja, lai treniņu process ir pilnvērtīgāks, rezultāti labāki.”

Ko vērta vien ir Upatnieka ideja Murjāņos uzbūvēt koka kamaniņu trasi! Tā tapa 77 dienās no koka dēlīšiem ar rokām, piepalīdzot bērniem un karavīriem. Laika zoba apkosta, tā joprojām stāv kā piemineklis latviešu aizrautībai ar ziemas sportu un pierādījums tam, ka trakas idejas ir īstenojamas. Sūnām apaugusī, izlūzusī trase kā čūska līkumo lejup pa mežu. Trase nokalpoja nepilnus desmit gadus līdz 1986. gadam, kad Siguldā uzbūvēja modernu bobsleja un kamaniņu trasi. Pēdējo reizi sacensības tajā notika 1987. gadā.

“Laikā starp treniņiem sitām līstītes. Toreiz man tas bija līdz kaklam,” atceras Pēteris Cīmanis.

“Ziemā vilkām uz trases sniegu un līmējām. Tad uznāca atkusnis un bija jālīmē no jauna. Toreiz visur tā darīja, jo nebija mākslīgās trases.”

Ja bija jauna ideja, Upatnieku nekas nespēja apturēt - viņš gāja uz mērķi. “Ja vajadzēja granti, viņš aizskrēja pie celtniekiem un sarunāja. Nebija tā kā tagad, kad gadiem plāno un process rit gausi.”

Pēteris atzīstas, ka arī viņš reizēm mēdz būt skarbs treneris - to viņš pārņēmis no Rolanda, kurš turējās pie pārliecības, ka panākumu pamatā ir dzelžaina disciplīna. “Kā viņš mani trenēja, tā es tagad.” Cīmanis dalās pārdomās: strādāt ar jauno paaudzi katru gadu kļūst grūtāk - bērni ir fiziski vājāki, nespēj koncentrēt uzmanību. “Kad stāstu, kā mēs trenējāmies, viņi netic - prasa, kā vispār izdzīvojām.”

Viņš atceras gadījumu, kad puika burtiski apstulba no domas vien, ka viņam mājās jādodas ar sabiedrisko transportu, jo vienmēr taču pakaļ atbrauc vecāki.

“Mēs ar 25 kg smagām kamanām un mugursomu braucām ar trolejbusu, pēc tam ar vilcienu uz Cēsīm un kājām uz kalnu. Kā tikai nav gājis - Krievijā vilciens pieturā apstājās uz 2 minūtēm, tāpēc norāvām stopkrānu, lai varētu iznest mantas, ko 5 km pa biezu sniegu stiepām. Bet tas norūdīja! Tagad jaunieši ir tik neaizsargāti, ka, nonākot nestandarta situācijā, krīt depresijā.”

Sarežģīts cilvēks

“Kad sporta biedrība “Vārpa” meklēja fiziskās sagatavotības trenerus, es biju Fizkultūras institūta otrā kursa studentiņš un priecājos par iespēju piepelnīties,” atceras Aivars Kalniņš, kamaniņu nodaļas treneris Murjāņu sporta ģimnāzijā.

Tur arī viņš pirmo reizi satika Rolandu - “neaizmirstamu cilvēku ar stingru raksturu”, ar kuru kopā nostrādāja astoņus gadus. Viņš atceras, ka tieši Rolands bija tas, kurš iniciēja Murjāņu sporta skolā atvērt kamaniņu nodaļu un radīt stabilu treniņu bāzi, kur bērniem trenēties. Viņš atceras gadījumu skolas sapulcē, kad treneri aizsēdējušies.

Rolis piecēlās un teica: “Veči, vajag strādāt, nevis tupēt skolā.”

Ar saviem tiešajiem izteikumiem viņš nereti ieguva ienaidniekus. 

Pēc dažiem gadiem ar tikpat lielu jaudu Rolands ķērās pie bobsleja “vērša ragiem”. “Viņš devās uz Maskavu, kur pārliecināja sporta komiteju, ka pēc diviem gadiem mums būs olimpiskās medaļas. Un tā arī notika.” Pirmā uzvara nāca drīz - divniekos uzvaras sāka gūt Upatnieka audzēkņi pilots Jānis Ķipurs ar stūmēju Aivaru Šnepstu.

Aivars saka: “Idejas Rolim bija progresīvas un tika realizētas, bet viņš bija sarežģīts cilvēks - ja bija ko nolēmis, neļāva, ka kāds viņam aizšķērso ceļu.”

Deviņdesmito gadu pārmaiņu ērā Upatnieks attālinājās no bobsleja un sāka nodarboties ar biznesu – dzina mašīnas no Vācijas. 1994. gada 11. maijā Marijampolē, Lietuvā, viņš krasā pagriezienā netika galā ar stūri. Bet nav jau arī iedomājams, ka viņš nomirtu, rāmi guļot savā gultā, saka Upatnieka laikabiedri.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Medaļas abas puses" saturu atbild SIA TVNET GRUPA.