Intervija ⟩ Jānis Ikaunieks - par atgriešanos RFS, ārzemju klubu interesi un sliktāko lēmumu karjerā

- Līdz šim spēlēji Somijā "KuPS" vienībā. Nospēlēji 50 mačus, kuros guvi 21 vārtus un astoņas reizes rezultatīvi piespēlēji. Tas ir ļoti labs rādītājs. Pieņemu, ka bija tev varianti, no kuriem izvēlēties, vai par to nevēlies runāt?

- Latvijā vēl bija variants iet uz "Riga FC", arī "KuPS" vēlējās redzēt mani turpmāk sastāvā. Bija variants arī Polijā, bet tā komanda bija tabulas lejasdaļā un ir iespēja, ka vasarā izkritīs uz pēc spēka otro divīziju. Naudas ziņā tie bija līdzvērtīgi varianti, tāpēc domāju, ja ietu uz ārzemēm, tad jābūt labākam līgumam. Bija arī interese par mani Azerbaidžānas klubā Baku "Neftci" un Moldovas komandā Tiraspole "Sheriff", bet nenonācām līdz piedāvājumam.

- Pastāsti par savu pieredzi Somijā. Arī par laiku ārpus futbola.

- Kā jau futbolists, dzīvoju rutīnā - treniņi, atpūta, trenažieru zāle. Pavadījām aktīvi laiku ar komandas biedriem, uzspēlējām citreiz tenisu. Bija doma braukt uz kalniem slēpot vai snovot, bet bija grūti apvienot ar treniņiem. Apkārt bija daudz ezeru, citreiz patika iziet pastaigāties un apskatīt, kas notiek apkārt.

- Vari salīdzināt futbola līmeni gan Latvijā, gan Somijā. Kādas ir būtiskākās atšķirības un vai ir liela starpība?

- Manuprāt, līmenis čempionātiem ir diezgan vienlīdzīgs. Somijas čempionātā spēles temps ir ātrāks, vajadzīga lielāka izturība, arī spēlētāji ir fiziski spēcīgāki. Somijā treniņi bija grūtāki nekā Latvijā, arī iknedēļas treniņu process bija jaudīgāks. Mana pieredze saka, ka Somijā tomēr bija intensīvāks futbols. Somijā arī ir 12 komandas, bet tās ir līdzvērtīgas no 1. līdz 12. vietai, Latvijā ir liela atšķirība komandu spēka samērā.

- RFS allaž Latvijā bijuši visaugstākie mērķi. Pieņemu, ka tu un vēl vairāki futbolisti piesaistīti, lai atgrieztu komandu čempionu godā. Kā raugies uz gaidāmo sezonu?

- Raugos ļoti optimistiski uz gaidāmo sezonu. Mūsu mērķis ir atgūt čempionu titulu šogad, un es uzskatu, ka mums ir visas iespējas to izdarīt.

- Kādu redzi Latvijas futbola nākotni un vai tu būtu viens no tiem, kas varētu piedalīties tā veicināšanā?

- Ja es spēlēju, tad kaut kādā ziņā es piedalos tā veicināšanā, bet, manuprāt, visi, kas ir Latvijas futbolā, ir saistīti ar to. Noteikti varētu sevi pierādīt un palīdzēt Latvijas izlasei, arī, iespējams, Latvijas čempionātā. Es domāju, ka Latvijas futbola nākotnei ir lielas iespējas un daudz vietas, kur varētu progresēt un potenciālu daudz vairāk izmantot futbolā nekā šobrīd.

- Pēdējos gados Latvijas izlase spējusi uzrādīt labākus rezultātus, nekā pirms vadības grožus pārņēma Dainis Kazakevičs. Komanda iekļuva UEFA Nāciju līgas C līgā. Priekšā gan Eiropas čempionāta kvalifikācijas cikls. Kā vērtē grupu un valstsvienības iespējas?

- Es domāju, ka grupa ir diezgan sarežģīta, visas komandas, manuprāt, reitingā ir augstākas par mums, un ir labas komandas, kuru spēlētāji ir no Top 5 čempionātiem. Mēs ticam, ka mums izdosies atņemt viņiem punktus, un centīsimies izdarīt to labāko, ko  spējam.

- Nosauc vienu savu labāko lēmumu futbolā un vienu sliktāko, kuru nožēlo.

- Sliktākais - Francijā [pārstāvot "Metz" komandu - aut.] man bija iespēja uz īres tiesībām pārcelties spēlēt Ungārijā, biju arī turp aizbraucis, bet līgumu neparakstīju, jo galvā bija jau domas, ka negribu tur palikt. Tas bija labs klubs, labas iespējas, labs čempionāts, bija arī labs līgums piedāvāts; es uzskatu, ka tā bija liela kļūda, kuru pieļāvu. Labākais lēmums noteikti būs vēl priekšā, bet līdz šim - ka sāku trenēties futbolā.

- Kā tiec pāri neveiksmīgām spēlēm un/vai individuāli neveiksmīgam sniegumam? Un vai ir bijis brīdis, kad piezagusies doma padoties?

- Ir bijuši tādi brīži, kad ir tādas domas, ka varētu kaut ko citu darīt. Kad biju jaunāks, tad asāk reaģēju pēc neveiksmīgām spēlēm, bet tagad jau es apzinos, ka tur neko nevar mainīt. Es nepieturos pie tām emocijām, izdaru secinājumus un dzīvoju tālāk. Tas ir futbols, tas ir rezultāts un tā ir spēle. Es apzinos, ka vienmēr eju atdot maksimumu, bet, ja nu kaut kas nesanāk kā gribētos, tad ko tur vairs darīt.

- Arī tavs brālis Dāvis ir profesionāls futbolists. Cik daudz jūsu sarunās figurē futbola tēmas un vai viens otram kaut kādā mērā palīdzat? Ar padomiem...

- Ar brāli sazinos gandrīz katru dienu. Futbols sarunās arī figurē diezgan bieži, kad apjautājamies, kā treniņā gāja, vai padalāmies, kas futbolā jauns. Ļoti bieži viens otram dodam kādu padomu; ja man ir, ko ieteikt, un domāju, ka tas viņam palīdzēs, tad to pasaku. Arī ik pa laikam no viņa varu saņemt kādu padomu, bet tas mazāk, jo viņš man neiesaka neko (smejas).

- Kādi ir tavi tuvākie mērķi, ko gribi sasniegt futbolā? Šeit atbilde būtu jāsadala divās daļās - ar RFS un Latvijas izlasi.

- Man nav tādu mērķu, kurus es būtu uzrakstījis uz lapiņas, bet tie ir vairāk galvā, kur es varētu progresēt, kā es varētu progresēt, ko es varētu dot un saņemt no futbola. Dzīvoju, cenšos sevi pilnveidot. Man šķiet, ka mērķi ir noderīgi, bet man nepatīk uz tādām lietām ieciklēties.

- Vai tu uzskati sevi par vienu no Latvijas labākajiem futbolistiem?

- Lai citi cilvēki to vērtē. Es negribu sevi vērtēt. Katram futbols ir tik dažāds sporta veids un katram ir arī savs viedoklis, tāpēc es pats sevi negribu likt šajās kategorijās, kurš ir labākais, sliktākais. Bet es domāju, ja esmu regulāri bijis Latvijas izlasē, tad jau augšpusē kaut kur esmu Latvijā.

- Kā tu sevi redzi pēc 10 gadiem? Kur vēl gribētu attīstīties un sasniegt rezultātus?

- Es ceru, ka es vēl vispār dzīvošu pēc 10 gadiem (smejas), bet noteikti vēl gribētu spēlēt futbolu. Redzu joprojām sevi futbolā, bet līdz tam vēl ir ilgs laiks.