“Ja gribi uzvarēt, nebaidies zaudēt!” Latvijas futbola leģendas (1)

Uzzinājuši, ka esam futbolisti no Latvijas, mūs silti uzņēma un iedeva pa glāzei vīna. Izdzērām - normāli, bet, kad izgājām karstajā saulē, apreibām.

Ulbergs bija dusmīgs, teica: “Tu vēl neesi sastāvā un jau sāc dzert, man tādus nevajag.” Tā nu mūs vairākus spēlētājus aizsūtīja mājās.” Lieta tāda, ka pamatsastāvā bija 18-20 spēlētāji, bet uz sboriem brauca vairāk - 25, no kuriem izvēlējās labākos. Tā nu Leonards savas futbolista gaitas turpināja Rīgas Vagonrūpnīcas komandā, bet “Daugavā” spēlēja kā dublieris. “Toreiz bija sarežģīti - lai saņemtu algu, bija jāspēlē kāda uzņēmuma komandā,” viņš paskaidro.

Tolaik “Daugavas” sastāvā spēlēja tādas futbola zvaigznes kā Gunārs Ulmanis un Grigorijs Smirnovs. Andžāns iestarpina, ka Ulmani uzskata par labāku spēlētāju par Smirnovu, kurš bija ātrs un spēja iesist daudz vārtu. “Ulmanis bija tehnisks un nebija skops, viņš izbaudīja spēli un mīlēja futbolu.” Viņš labi atceras 1960. gada leģendāro “Daugavas” spēli ar Krievijas “Dinamo”, kad Smirnovs slavenajam vārtsargam Ļevam Jašinam iesita trīs golus, no kuriem vienu neieskaitīja. “Toreiz futbols bija tik populārs, ka biļetes dabūt nevarēja, milicija zirgos stāvēja pie ieejas."

Toreiz autobusiem motors bija aizmugurē. Tad nu cilvēki līda motorā, lai tikai varētu iebraukt stadionā.

1962.gadā Andžāns tomēr tika meistarkomandas sastāvā, kurā nospēlēja trīs sezonas, līdz salauza kāju.

“Ar ko spēlējām, neatceros, bet spēle bija baigā. Līdz puslaika beigām vēl nospēlēju, bet tad kāja sāka pampt. Pēc pusotra mēneša, kad jau komandu trenēja Šomlajs (pieaicinātais ungāru treneris Režē Šomlajs), man noņēma ģipsi, un viņš teica: “Davai, skrien.” Toreiz tā bija jauna ārzemju metode - nevis gulēt un veseļoties, bet staigāt un skriet. Lai gan, beidzot 1967./68. gada sezonu, biju spēka gados, sapratu, ka vairs nevaru tik daudz braukāt apkārt, jo man auga divi dēli – bija jārūpējas par ģimeni.” Karstasinīgais ungārs Šomlajs noskaitās: viņš no futbolistiem prasīja pilnu atdevi – nekādu pusslodzi, arī Leonardam raksturs nebija no tiem pielaidīgākajiem, rezultātā viņš “pacēla cepuri” un aizgāja no “Daugavas”.

Alus, gāzētais ūdens un Soču avantūra

Toreiz Jūrmalas pilsētas vadībā bija kompartijas pirmais sekretārs Oļegs Rudņevs - liels futbola līdzjutējs. Starp citu, viņš bija viens no filmas “Ilgais ceļš kāpās” scenārija autoriem. Rudņevs Andžānam piedāvāja pastrādāt “Jūras pērlē” par šveicaru.

Atteicos, bet viņš sacīja: “Tu dulls esi, zini, cik vienā sezonā nopelnītu? Pēc gada divas mašīnas nopirktu.”

Par šveicaru Andžāns nekļuva, bet vienu vasaru alus paviljonā pie Bulduru restorāna “Jūras pērle” gan “nošancēja”. Ietekmīgais funkcionārs bieži nāca pie alus tirgotāja parunāties par futbolu un teica: “Man ir ideja, gribu, lai Jūrmalā ir sava komanda. Nav ko čammāties, savāc komandu, es labi maksāšu, tu būsi treneris.”

Jūrmalas priekšnieks vārdu turēja un gada laikā Lielupē uzcēla modernu stadionu ar tribīnēm un īpašu zālāju, ko atveda no Zviedrijas. Andžānam izdevās izveidot komandu, ko nosauca par “Jaunību”. Tajā spēlēja arī vēlākais Latvijas futbola izlases treneris Jānis Gilis (1943-2000). Tomēr jau 1969. gadā Andžāns jaunizveidoto komandu pameta – pie vainas bija viņa nepiekāpīgais raksturs un nespēja saprasties ar vienu no funkcionāriem. “Rudņevam bija tāds palīgs Graps, kas visur jaucās. Teicu: “Ja būšu treneris, tu nejauksies.” Tā nu es nospēlēju līdz sezonas beigām un aizgāju.”

Leonards uz laiku aizgāja no futbola – izmācījās par mehānisko tirdzniecības aparātu meistaru un pelnīja smuku naudu. Uzstādīja kafijas automātus un padomju gados populāros gāzētā ūdens aparātus. 1986.gada vasarā Leonards lidostā pārbaudīja, kā darbojas gāzētais ūdens, kad satika “Daugavas” vecāko treneri Jāni Skredeli (1939-2019), kas pēc veiksmīgām spēlēm kopā ar komandu brauca uz sanatoriju Sočos. “Brauc ar mums,” viņš aicināja, un Leonards piekrita.

Aizbraucu līdzi, nevienam neko nesakot. Visi mani meklēja – cilvēks bez pēdām nozudis. Pēc trim dienām piezvanīju sievai.

"Skredelis prasīja: “Vai nāksi pie mums par administratoru?”” Andžāns daudz neprātoja – piekrita, jo futbols kā magnēts vilka atpakaļ – ja reiz esi sajutis spēles garšu, no sporta tik viegli nevar aiziet.

Kad futbols vēl nebija "aptaukojies"

Jauna lappuse Latvijas futbola vēsturē tika pāršķirta līdz ar neatkarības atgūšanu. 1990. gadā futbola veterāni sapulcējās Dinamo stadionā - tur, kur tagad Skonto stadions, un sprieda, ko darīt tālāk. Tajā pašā gadā tika dibināta Latvijas Futbola federācija, bet pasaules vadošajā futbola organizācijā FIFA Latvija atgriezās 1992. gadā. Šis bija arī atjaunotās Latvijas izlases pirmais gads, kad tā startēja 1994. gada Pasaules kausa izcīņas kvalifikācijas turnīrā.

Šajā laikā Jānis Gilis bija nacionālās izlases pirmais treneris, Leonards Andžāns – menedžeris. “Viss bija jāsāk no nulles, jo mums nekā nebija. Uz pirmo izlases spēli Ļvivā aizbraucām ar “Daugavas” formām.” Andžāns ķērās vērsim pie ragiem, un drīz vien Adidas pārstāvniecība Rīgā nodrošināja valstsvienību ar ekipējumu, kļūstot par tehnisko sponsoru.

“Futbols vēl auga, nebija “aptaukojies”, nācās skriet, meklēt, šiverēt. Strādāju kā nākas, var teikt, dvēseli ieguldīju.”

Un panākumi bija – Andžāns atceras, kā 2003.gadā Turcijā līdzjutēji aplaudēja Latvijas izlasei – tik labi tā spēlēja. Savukārt 2004. gadā sekoja viens no augstākajiem mūsu sasniegumiem, kad Latvijas izlase piedalījās Eiropas Čempionāta finālturnīrā.

“Tāda uzvara vēl simts gadus nebūs,” saka futbola veterāns. Kāpēc? “Es jums paskaidrošu. Mēs savā laikā trenējāmies ārā – lietū, vējā, bet tagad treniņi notiek siltumā, hallē, vecāki negrib, lai bērns saslimst.

Vecāki maksā trenerim un prasa: kāpēc mans puika nespēlē, es taču naudu samaksāju!

Visi skatās, cik saņem Ronaldu, Mesi, un grib, lai sporta skolā ir treneris no ārzemēm, bet viņam mentalitāte ir cita. Līdzko puika ir cerīgs, viņš uzreiz pazūd no Latvijas – aizbrauc uz Poliju, Ungāriju. Mēs savā laikā nevarējām saprast, kā var aizbraukt no Latvijas, lai gan tiem pašiem Smirnovam un Ulmanim piedāvāja visādus labumus.”

Kad lūdzu nosaukt visu laiku labākos Latvijas futbolistus, Andžāns vilcinās: futbols mainās – tehnika, ātrums, spēles stils, tāpēc ir grūti salīdzināt sportistus, kurus šķir pusgadsimts. “Pirms kara Alfons Jēgers (1919-1998), Maksis Levitanuss (1916-2012), sešdesmitajos Ulmanis un Smirnovs, astoņdesmitajos Aleksandrs Starkovs un Jevgeņijs Miļevskis (abi 80. gados veidoja “Daugavas” uzbrucēju duetu), vēlāk Verpakovskis un Pahars. Futbols mainās – līmenis augstāks, bet domāšanas mazāk.”

Futbols un vācu cietums

20. gs. 30. gados Iļģuciems bija tipiska pilsētas nomale - zaļš, mazdārziņu ieskauts darbaļaužu rajons ar Nordeķu muižiņu, zemu virs galvām dūcošām lidmašīnām, kas nosēdās Spilves lidostā, un augstāko dabisko Rīgas kalnu Dzegužkalnu. Bumbu pagalmos te dzenāja visi puikas, starp viņiem rakstnieks Zigmunds Skujiņš, komponists Raimonds Pauls un arī vēlākais futbola treneris 40 gadu garumā Vadims Ulbergs.

Remarka: viņa īstais tēvs Vadims Golubkovs padomju gados Ukrainā bija ievērojams zinātnieks, kas 1950.gadā Odesas Būvniecības institūtā nodibināja Būvkonstrukciju katedru un izstrādāja jaunas, revolucionāras būvniecības metodes, ko izmanto līdz šai dienai.

17 gadu vecumā Ulbergs sāka spēlēt brīvvalsts spēcīgākajā Rīgas Futbola kluba komandā. Tajā spēlēja tā laika futbola zvaigznes - Ēriks Pētersons, Sergejs, Maģers, Fricis Kaņeps, Makss Levitanuss. Jauniņais Ulbergs uzspēlēt dabūja, kad kāds no pamatsastāva bija savainots.

1943. gada aprīlī pēc spēles visa komanda uzdzīvoja viesnīcas “Roma” restorānā. Iedzēra, smējās, sarunājās. Viens no komandas, būdams krietni iesilis, skaļi stāstīja anekdoti par Hitleru. Bet varai iztapīgi ziņotāji ir bijuši visos laikos. Nepagāja ilgs laiks, kad pie svinētāju galda ieradās žandarmi. Tikai anedotes stāstītājs tobrīd bija izgājis, bet viņa vietā sēdēja Ulbergs.

Vainīgo Vadims nenodeva un dabūja divus gadus cietumā.

Viņu turēja aizdomās par piederību kādai pretvāciskai organizācijai. Neko stingrs vācu cietuma režīms nebija. Ulbergs sēdēja kopā ar tā laika slavenībām no mākslas pasaules, kas aiz restēm bija nonākuši savas seksuālās orientācijas dēļ. Kad Vadims cietumā bija nosēdējis gadu un trīs mēnešus, karš tuvojās beigām un bija bažas, ka ieslodzītos varētu izvest uz Vāciju. Kopā ar vēl vienu ieslodzīto Bruni Pavlovu Vadimam izdevās bēgt. Kara beigas viņš sagaidīja, slēpjoties Jaunciema mežos. Beidzoties karam, viņš apprecējās ar Ausmu.

Futbols kā dzīvesveids

Pēc kara Ulbergs atgriezās futbolā Rīgas “Dinamo” sastāvā, bet spēlēšanai ātri vien punktu pielika meniska trauma, kas mūsdienās būtu viegli ārstējama. Tā sākās Vadima Ulberga trenera karjera. Pirmā komanda, ko viņš trenēja, bija “Dinamo 3” - miliču vienība, kas sākumā zaudēja, bet pamazām tā lieta aizgāja. Gadus 20 viņš nostrādāja par treneri Daugavas sporta skolā. Pēc tam viņu uzaicināja uz “Daugavas” meistarvienību.

Jāteic, ka brīvvalsts laikā Latvijas futbols jau bija sasniedzis solīdu meistarības līmeni, kas tika noslīpēts pirmajos pēckara gados. 1946. gadā Rīgas “Dinamo” no 20 spēlēm zaudēja tikai vienā. Savukārt 40. gadu beigās, 50. sākumā jau “Daugava” cīnījās pret labākajām PSRS komandām, noturoties augstās pozīcijās. 1950.gadā ar 2:0 “Daugava” uzvarēja iepriekšējās sezonas medaļnieku Maskavas “Spartaku” un ar tādu pašu rezultātu čempionus Maskavas “Dinamo”.

1967. gadā, kad par “Daugavas” galveno treneri uzaicināja strādāt ungāri Režē Šomlaju, Ulbergu formāli paaugstināja par komandas priekšnieku, bet būtībā viņš kā bija, tā palika treneris.

Periodikā atrodami Ulberga trāpīgie komentāri un detalizēta spēļu analīze, publicēta pārsvarā padomju laiku sporta avīzēs. Viņš nereti uzsvēra, cik svarīga ir radošā domāšana komandā, un teica: "Lai uzvarētu, nebaidies zaudēt."

Ar “Daugavu”  Ulbergs bija saistīts līdz pat Latvijas neatkarības atgūšanai, bet pēc tam par Latvijas atjaunotās futbola izlases galvenā trenera Jāņa Giļa palīgu, kādu brīdi vadīja Treneru padomi. Līdz pat mūža beigām Ulbergs palika uzticīgs futbolam, strādājot par konsultantu Futbola federācijā. Ulbergs apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni par nopelniem Latvijas valsts labā.

2001. gadā intervijā laikrakstam “Diena”, runājot par mūsu izlases izredzēm, Vadims Ulbergs teica: “Ja tiktu izpildīts UEFA ieteikums un 3% iedzīvotāju aktīvi nodarbotos ar futbolu, tad no tiem 75 000 būtu vieglāk atlasīt spēcīgu izlasi. Un tai būtu jātrenējas, kā savulaik Čehoslovākijas izlase trenējās - astoņas stundas dienā, septiņas dienas nedēļā, desmit gadus pēc kārtas. Tāpēc arī viņi divreiz izcīnīja pasaules čempionāta sudraba medaļas.

Turklāt futbolam jābūt ne tikai darbam, bet dzīvesveidam. Lai tas sagādā prieku.

Ja mūsējie spēs to pašu, tad būs arī panākumi. Regulāri tas diez vai notiks, bet vienreiz “var izšaut” arī Latvijas izlase.”

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Medaļas abas puses" saturu atbild SIA TVNET GRUPA.