:format(webp)/nginx/o/2023/01/10/15071152t1h1477.jpg)
Pirmajos Ulmaņlaikos gandrīz uz katra stūra un ne tikai galvaspilsētā Rīgā bija velodarbnīcas, kas ražoja tobrīd pieejamāko pārvietošanās līdzekli - velosipēdu. Pa pašmāju ceļiem ripoja "Ērenpreiss", "Ozolnieks", "Latvello" produkcija. Tieši tad dzima Vienības brauciena tradīcija. Tika būvēti velotreki, un jaunatne azartiski aizrāvās ar šo sporta veidu. Pirmie augļi ienācās jau piecdesmitajos gados - Alberts Džarcāns, Harijs Japiņš, kurš pat tika uz olimpiskajām spēlēm Helsinkos (Somija). Taču īsts uzplaukums bija sešdesmitajos gados, kad uz skatuves uznāca vesela plejāde trekistu un šosejnieku, kas plūca laurus ne tikai PSRS mērogā, - Imants Bodnieks, Dzintars Lācis, Emīlija Sonka, Baiba Caune, Ringolds Kalnenieks. Tiesa, līdz olimpiskajām spēlēm aizsniedzās tikai trekisti Bodnieks un Lācis, bet uz pjedestāla izdevās kāpt tikai Imantam, kas 1964. gadā kopā ar krievu Viktoru Logunovu izcīnīja sudraba medaļu tādā eksotiskā disciplīnā kā tandēms. Šis ir sporta žurnālista Artura Vaidera savulaik veidots stāsts par rīdzinieku Imantu Bodnieku, kurš piedalījās trijās olimpiskajās spēlēs.
Trauksmainā bērnība
Imants Bodnieks dzimis Vērša zvaigznājā, tāpat kā vēl vairākas mūsu sporta izcilības - Jānis Lūsis, Inese Jaunzeme, Dzintars Lācis. «Esmu kara laika bērns. Vēl biju mazs, lai daudz ko atcerētos, taču pēc kara par to runājām arī ar vecākiem. Tur bija tik daudz nejaušību - varējām nokļūt un palikt ārzemēs. Varējām iet bojā kaut kur Polijā vai Vācijā. Tēvs bija mākslinieks (Džems Bodnieks - aut.), un, ja ģimenē bija divi bērni, sākumā mierā lika gan vācieši, gan krievi. Taču, kad fričiem frontē sāka iet švakāk, sāka iesaukt arī citus. Lai izvairītos, ģimene sākumā pārcēlās uz Ieriķiem, tad uz Kandavu pie tēva brālēna. Taču arī laukos nebija miera. Drošs paliek drošs, tēvs bija ierīkojis slēptuvi siena kaudzē.
Atnāca vācieši un ar durkļiem sacaurumoja visu kaudzi. Mātei kājas ļenganas, jo viņa redzēja, ka tēvs tur paslēpās. Tikai vēlāk uzzināja, ka zem kaudzes vēl bija bunkurs. No frontes izvairīties izdevās, bet situācija bija tāda, ka tēvs pieteicās darba frontē uz Vāciju. Viņš daudz un labi zīmēja. Tā mēs visa ģimene aizkuģojām uz Gdiņu. Tālāk netikām. Krievi nāca, vācieši mūs izsēdināja un paši sasēdās kuģos. Lai būtu drošāk apšaudēs, sākām iekārtoties dzīvošanai blindāžās. Vācieši uz atvadām iet garām un ik pa granātai iemet... Māte labi runāja vāciski, un, ieraudzījuši bērnu uz rokas, vācieši apžēlojās. Tad kājām sākām virzīties uz Štetinu (tagad Ščecina - aut.), bet fronte mūs panāca. Krievi uzreiz nošķīra visus vīriešus, arī tēvu, un uz mežu! Mātei arī šoreiz noderēja valodas zināšanas.