Medaļas abas puses ⟩ Olga Lapšova - sieviešu bobsleja aizsācēja Latvijā

Nodarbības notika arī Jūrmalā, un Olga katru dienu apņēmīgi brauca slidot. Paralēli viņa mācījās Dreiliņu pamatskolā, pēc tam 35. vidusskolā. Drīz vien Olga jau piedalījās Latvijas čempionātā. Pēc 9. klases viņa nonāca Maskavas slidotavā “Kristāls”. Daiļslidošanas treneris, kas viņu uz turieni uzaicināja, paralēli mācījās “aktieros” un piestrādāja par sētnieku Kaļiņina prospektā. Viņam uz eksāmenu laiku bija vajadzīgs aizvietotājs. Vienā no treniņiem Olga guva traumu - slidotājām saskrienoties, Olgas ceļgalā ietriecās slida. Ne slidot, ne skriet viņa nevarēja. Kājas funkcijas meitene atjaunoja, piedaloties riteņbraukšanas treniņos. Tas deva rezultātus, un drīz vien viņa izmēģināja spēkus ātrslidošanā. “Es stipri uzkačāju kājas.

Paskatījos spogulī: skats par rubli. Augums 160 cm un katras kājas apkārtmērs 65 cm.

Man tas nepatika, tāpēc nolēmu atgriezties daiļslidošanā.” 1978. gadā Rīgas Sporta pilī viņa satika skolasbiedreni, kamaniņu braucēju Veru Zozuļu (pirmā ziemas olimpisko spēļu čempione no Latvijas), kas, ieraudzījusi Olgas traumēto un apsaitēto kāju, pajautāja, vai meitene nevēlas izmēģināt spēkus kamaniņu sportā. Olga nodomāja: galīgi garām - viņa taču ir daiļslidotāja. Turklāt Olgas mammai ideja pavisam nepatika. Lieta tāda, ka ciematā Veru visi pazina - skuķis bija nevaldāms, uzvedās kā čalis, nodarbojās ar brīvo cīņu.

Ledus vilinājums

Bija ziemas brīvlaiks, un Olgai bija laiks apdomāties. Kādu dienu atskanēja telefona zvans. Tā bija Vera, kas teica, ka spartakiādei vajadzīgi kamaniņbraucēji Olgas vecumā. Olga nodomāja: “Kāpēc gan ne? Ledus man patīk.” Drīz vien vidusskolniece ziemas mētelī mīņājās pie Cīrulīšu trases - pirmās 630 m garās kamaniņu trases Baltijā, kur tagad atrodas Ozolkalna slēpošanas trase. “Ko gribi?” noprasīja puiši. Olga atbildēja, ka meklē treneri, jo grib pamēgināt nobraukt.

“Čaļi teica: “Priekš kam tev treneris? Re, kur ķivere, kamanas - brauc.” Negribēju, lai viņi nodomā, ka esmu bailīga, tāpēc tāpat mētelī iesēdos kamanās un braucu.”

Leģendārais kamaniņbraukšanas treneris Rolands Upatnieks, ieraudzījis meiteni, kliedza “Kas to spoku palaida?” Tā Olga sāka trenēties pie Upatnieka. Atkal jau vēlāk nekā vajadzētu, lai gūtu panākumus. Olgai jau bija 18. “Man ir paveicies, ka sastapu tādu cilvēku kā Upatnieks. Viņš ir mans labākais treneris, kas manā dzīvē daudz ko devis,” saka Olga.

Kamaniņbraukšana Olgai padevās, un jau tajā pašā sezonā viņa kļuva par Latvijas čempioni. Mājās meitene turpināja melot, ka brauc uz daiļslidošanas nometnēm, tāpēc, kad “Sporta Avīzē” parādījās viņas fotogrāfija un ziņa par panākumiem, mamma sacēla pamatīgu traci.

Pēc skolas beigšanas Olga vienu gadu strādāja par instruktori velotrekā, jo saslima viņas vecākais brālis un vajadzēja atbalstīt ģimeni. Nākamajā gadā Olga iestājās Fizkultūras institūtā, ko pabeidza.

1981. gadā viņa aprecējās ar topošo kinooperatoru Anatoliju Lapšovu (1948-2020), kas vēlāk kļuva par kino industrijas leģendu. Viņš uzņēma daudzsēriju mākslas filmu “Šerloka Holmsa un doktora Vatsona piedzīvojumi.”

Olga pārcēlās uz Ļeņingradu. 1983. gadā ģimenē piedzima meita, pēc gada dēls. Tomēr bez sporta Olga ilgi nevarēja un drīz sāka strādāt par treneri “Dinamo” stadionā. “Vadīju kādas septiņas grupas. Visi rajona bērni nodarbojās ar kamaniņu sportu,” viņa atceras. Olgu vilka uz mājām - Murjāņiem, kur sporta nometnē ar audzēkņiem viņa pavadīja visu vasaru. 1987. gada rudenī Olga atgriezās Latvijā - ieradās svaigi uzbūvētajā Siguldas trasē, kur satika komandas biedrus. Kādu dienu treneris Edvīns Guršpons pienāca pie Olgas un teica: “Klausies, saņēmu faksu. Tiek organizēts sieviešu bobslejs.” Olga nespēja noticēt savām ausīm un acīm. Kārdinājums bija liels. Pirmais uzdevums - jāatrod pāriniece, ar ko braukt. Olga uzrunāja medmāsu, bijušo kamaniņbraucēju Zani Eleksi. Viņa bija sajūsmā, jo interesējās par bobsleju. Gan treneris Aivars Dekmeijers, gan Rolands Upatnieks centās atrunāt Olgu, demonstrējot briesmīgas fotogrāfijas ar bobiem, kas nolidojuši no trases. Bobslejs tolaik skaitījās traumatisks sporta veids.

Teica: “Tu dumja esi? Priekš kam tev tas vajadzīgs? Tev ir vīrs, divi bērni, kā tev trūkst?”

Bet Olgai kaut kā trūka. Ģimenes dzīve tolaik ira pa šuvēm. Olga bija atgriezusies Latvijā pie savas jaunības mīlestības. Tomēr ar vīru Anatoliju attiecības palika labas. Vīrs teica: “Dari, ko vēlies, tikai lai bērni paliek pie manis, izmācās.” “Viņam galvenais bija bērni,” saka Olga.

Pēc medaļas ar bobu uz sagrabējuša busiņa jumta un sausajām zupām

Olga tomēr panāca savu, un “poders” - tā laika bobs, kas izskatās kā liela kurpe un ar ko tagad Siguldas trasē vizina tūristus, - viņai tika sagādāts. “Tā nu mēs ar Zani kāpām kurpē un sākām braukt no dāmu starta.” Olgai piezvanīja Dekmeijers un teica: “Nav neviena, kas rīt atklātu bobsleja mačus. Varbūt nobrauksiet no augšas?” Meitenes saskatījās - kāpēc gan ne?

“Vēlāk man stāstīja, ka visi zināja - brauks meitenes - un sapulcējās informācijas telpā, lai redzētu nobraucienu. Kad mūs palaida, visi priecājās kā traki. Pēc pirmā īstā nobrauciena biju par sevi tik lepna, ka man tecēja prieka asaras,” atceras Olga.

Zane un Olga sāka gatavoties 1992.gada Pasaules kausa izcīņai bobslejā Vitenbergā. “Poders” neatbilda starptautisko sacensību standartiem, tāpēc bija vajadzīgs “normālāks bobs”. “Dekmeijers sameklēja vislētāko modeli, ko bija uzbūvējis Rolis (Rolands Upatnieks).

"Vēlāk izrādījās, ka arī viņa “raķete” nebija atbilstoša, tomēr tieneši atļāva ar to braukt. Kā nekā bijām mērojušas 2,5 tūkstošus kilometru ar bobu uz sagrabējuša busiņa “Latvija” jumta.”

Lai sagādātu naudu sacensībām, sportistēm burtiski nācās “staigāt ar izstieptu roku”. Olga atceras, ka lielāko summu noziedoja Gaujas lapsu ferma. “Man bija tāda figūra kā puikam, bet Zane kā bitīte - ar šauru vidukli un formīgiem gurniem. Viņa aizgāja pie priekšsēdētāja, koķetēja, tina matus ap pirkstu un dabūja naudu. Atceros gadījumu: pie starta parasti visi stāv sportistiem priekšā un mudina nobraukt, bet mums neviens.

Pagriezu galvu atpakaļ un ieraudzīju, ka visi stāv aizmugurē un skatās uz Zanes sievišķīgajām formām.

Viņai bija tāds apspīlēts gumijas treniņtērps. Kad Vācijā mums pietrūka naudas, aizgājām uz banku, kur Zane atkal “palaida fluīdus”, un mums iedeva 1000 markas,” stāsta Olga. Vitenbergas viesnīcā sportistes pa kluso uz plītiņas gatavoja ēst - vārīja Sarkanā Krusta ziedotās zupas. “Tām zupām bija izteikta smarža, un saimniece nevarēja saprast, no kurienes tā nāk. Kad ieraudzīja mūsu plītiņu, bļāva, bet pēc tam sponsorēja mums brokastis un vakariņas. Vēl četras liekas dienas atļāva padzīvot.” Vitenbergā Latvijas bobslejistes izcīnīja bronzu - trešo vietu. Tiesa, piedalījās vien sešas ekipāžas, bet prieks tik un tā bija liels.

Lielāko panākumu sportā Olga sasniedza pēc dažiem gadiem, kad ar pārinieci Guntu Gasūnu Sanktmoricas Pasaules kausā bobslejā izcīnīja otro vietu.

Pēc gadiem panākumus skeletonā guva Olgas meita. Mamma cerēja, ka meita piedalīsies olimpiskajās spēlēs Vankūverā, bet dzīve iegrozījās citādāk. Olgas meita nespēja samierināties ar Krievijas “sporta virtuvi” un aizgāja no lielā sporta. “Tas man bija liels trieciens, kad viņa pateica, ka nebrauks, bet tā bija viņas izvēle, ko cienu."

Meita teica, ka negrib tērēt dzīvi un veselību, lai cīnītos par savu karjeru.

Olgas meita ir gājusi abu vecāku pēdās un bez sporta apguvusi kino-video inženiera profesiju. Viņa dzīvo Novosibirskā un audzina divus bērnus. Olgas dēls dzīvo Sanktpēterburgā.

“Tie panākumi man nekādi,” pieticīgi saka Olga. “Man vienkārši ļoti patīk braukt.” Tomēr 2015. gadā pēc astoņu gadu pārtraukuma Eiropas kausa izcīņā Siguldā uz starta stājās dāmu ekipāža - Olga Lapšova un Anita Koziča. Pieredzējušās sportistes ieguva 6.vietu.

Izrādījās, ka Olga ir vecākā bobslejiste, kas piedalījusies starptautiskās sacensībās - Ginesa rekorda grāmatas cienīgs rezultāts. Sportistei bija 56.

Pēc Olgas domām, sarežģītākais no trim ir tieši kamaniņu sports, bet, ja varētu visu sākt no sākuma, viņa izvēlētos skeletonu.

Ar viņiem sākās kamaniņu sports 20.gs.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Medaļas abas puses" saturu atbild SIA TVNET GRUPA.