Latvija ir viena no retajām pasaules valstīm, kur hokeja sezonas nozīmīgākais pasākums ir pasaules čempionāts. Krievija un Baltkrievija, kur arī varētu būt līdzīgi, kara dēļ izlaiž jau otro čempionātu. Eiropā gana liels PČ prestižs ir arī Čehijā, Slovākijā un Šveicē, bet divām ļoti stiprām hokeja nācijām – kanādiešiem un amerikāņiem pasaules čempionāts ir kā trešās šķiras turnīrs. Brīvajā laikā kā ģimenes ekskursija uz Eiropu tas nebūt nav sliktākais sezonas nobeigums. Izdosies uzvarēt vai nospēlēt cienīgi – skaisti! Neizdosies? Nākamgad brauks citi. Lai viņiem veicas!

Kā mēs esam nonākuši līdz tam, ka pasaules čempionāts ir galvenā vērtība? Saknes noteikti meklējamas PSRS. Kad pasaules hokeja čempionāts bija nozīmīgs kā partijai, tā arī tautai. Ja Padomju Savienības amatieri tajos uzvarēja gadu pēc gada, tas taču pierādīja sociālistiskā dzīvesveida pārākumu pār kapitālismu. Ja vien šad tad laurus neplūca "draugi" no brālīgās Čehoslovākijas.

Atjaunojot Latvijas valsti, hokejs vēl vismaz četrus gadus palika padomju telpā – t.s. Starpvalstu hokeja līgā. Ar sapni Latvijai agri vai vēlu atgriezties pasaules čempionāta A grupā! Netikšana tur 1994. gadā (priekšā Šveice) un 1995. gadā (Slovākija) tika uztvertas gandrīz kā nacionālās katastrofas. Līdz dižķibelei tad vēl nebijām izauguši. Kas neizdevās ar spēlētāju audzināšanu SHL, tas izdevās jau pirmajā sezonā, kad vairs nebijām saistīti ar padomju hokeju. Likumsakarība? Varbūt.

Kaut Latvijā tolaik bija tikai divarpus hokeja haļļu, apņēmība, ka mums jābūt A grupā, bija milzīga. Turklāt arī padomju mantojums no vecā Rīgas "Dinamo" laikiem joprojām bija konkurētspējīgs ar zviedriem, somiem, čehiem, krieviem, kanādiešiem...

Komentāri
CopyDraugiem X Whatsapp