/nginx/o/2022/02/01/14339181t1haa8b.jpg)
23 gadus vecais Latvijas basketbola izlases saspēles vadītājs Artūrs Žagars aizvadītajā Pasaules kausa izcīņas finālturnīrā demonstrēja necerēti lielisku sniegumu. Viņš gan pats guva punktus, gan apgādāja komandas biedrus ar rezultatīvām piespēlēm, ar savu spēli pārsteidzot visu pasauli. Žagara bērnības dienu treneris Raivo Otersons sarunā ar TVNET atzina, ka bija jāpacīnās ar talantīga basketbolista raksturu, lai viņš turpinātu pilnveidoties ar skatu ilgtermiņā.
Žagars astoņos Pasaules kausa mačos vidēji guva 12,4 punktus un veica 7,4 rezultatīvas piespēles. Kopumā viņš 59 reizes rezultatīvi asistēja komandas biedriem, kas bija labākais rādītājs turnīrā.
Spēlē par piekto vietu Žagars pret Lietuvu guva tikai četrus punktus, taču izpildīja 17 rezultatīvas piespēles, labojot Pasaules kausa rekordu. Latvietis pēc tam arī tika iekļauts turnīra otrajā simboliskajā izlasē.
Kuluāros runā, ka Žagars ar spilgto sniegumu piesaistījis Eirolīgas un pat Nacionālās basketbola asociācijas (NBA) klubu uzmanību. Daudziem par pārsteigumu saspēles vadītājs ir brīvais aģents – bez darbavietas.
"Žagars sāka trenēties pie divus gadus vecākiem puišiem (1998. gadā dzimušajiem), pirmos gadus viņš trenējās pie Mārtiņa Fomina. Pie manis viņš bija vecumā no U-11 līdz U-17," atminas Daugavas sporta nama (DSN) treneris Otersons.
"Spēlējot starp divus gadus vecākiem puišiem, viņš nepazuda – bija trāpīgs. Talants bija pamanāms uzreiz. Jau sākumā izpaudās laba sapratne un koordinācija," turpināja treneris.
"Arī pie gadu vecākiem puišiem viņš bija līderis. Pie divu gadu vecākiem bija liela auguma un svara starpība, kad sākās pubertāte. Viņam piemita līdera īpašības un liela vēlme vienmēr visur uzvarēt. Viņš izcēlās ar sportisko garu."
Pirms sešiem gadiem pusaudža vecumā Žagars pārcēlās uz Spāniju, kur savas basketbolista gaitas turpināja Badalonas "Joventut" kluba sistēmā. Traumas un treneru neuzticība liedza saspēles vadītājam pilnībā realizēt savu talantu.
Otersons atminas, ka Žagaram dzimtenē bija labi treniņu apstākļi, taču prasījās nākamais solis karjeras attīstībā – lielāka konkurence ikdienā, cīņa par izdzīvošanu jeb spēles minūtēm.