:format(webp)/nginx/o/2018/08/12/11179439t1haccb.jpg)
Laiks pēc pasaules hokeja čempionāta ir lielais starpbrīdis, lai treneri, hokeja eksperti un funkcionāri izteiktu savus viedokļus. Tradicionāli arī es pēc pasaules čempionātiem veidoju savus Latvijas hokejistu topus, bet biju diezgan pārsteigts, ka vairāki Ostravā spēlējošie gaidot šo manu vērtējumu – precīzāk – topu. Tas nav saskaņots ne ar izlases galveno treneri Hariju Vītoliņu, ne ģenerālmenedžeri Rūdolfu Kalvīti un pat ne ar Latvijas Hokeja federācijas prezidentu Aigaru Kalvīti.
Subjektīvs skatījums uz hokeja dzīvi, par pamatu ņemot septiņas spēles Ostravā, pārbaudes spēles, kā arī sezonā paveikto. Taču galvenā skatuve bija Čehijā, kur vienkopus redzējām divus dučus spēlētāju. Kaut cik objektīvi “nosvērt”, cik katrs smags un vērts, iespējams, tikai visiem sveramajiem kāpjot uz vieniem svariem. Sezonā viņus visus tikai fragmentāri redz pat galvenais treneris un ĢM. Tātad piecpadsmit aizsargi. Tāds nedaudz paplašināts izlases kandidātu saraksts...
Kā parasti – aiz jaunā ranga iekavās, kāds tas spēlētājam bija iepriekšējo reizi, pirms pusgada.
Jauni uzvārdi aizsargu topā
Šis pavasaris mums atnesis vairākas jaunas atziņas. Droši vien būtiskākā: itin labu hokeju prot spēlēt arī tie latvieši, kas studē vai studējuši Amerikas augstskolās. Līdz ar to Latvijā mazāk zināmi un ievērojami mazāk redzēti. Jo pat tad, ja visi striķi trūkst, treneri vispirms skatās uz tuvumā esošajiem. Tāpēc silts rokasspiediens Rūdolfam Kalvītim, ka uzaicināja vai atvilināja uz Latviju tik daudz neredzētu kadru. Un Markuss Komuls – eksstudents – izcīnīja arī lielo laimestu. Ir pasaules čempionāts, un droši vien, ka viņš nu ir pamanīts arī Eiropā.