Līderu duets, "Audas" žests, "Valmiera FC" parādi, FK "Liepāja" "maldīšanās" un jaunas sejas

Valmieriešu spēļu laikā laukumā tas acīmredzami neizpaudās, taču galarezultātu kopumā veido ne tikai tas, ko redzam laukumā – tas ir tikai galarezultāts treniņos paveiktajam un komandas iekšienē jeb tā sauktajā virtuvē notiekošajam.

Lai nu kā, bet līderu dueta atrāviens bija ievērojams – FK “Auda” finišēja 3. vietā un to no otrās vietas šķīra 27 punkti, bet no čempioniem 30 punkti. Atstarpe būtu mazāka, ja “Audai” labāks būtu čempionāta sākums (pēc otrā riņķa “Auda” bija piektā un no trešās vietas – Valmieras komandas – atpalika par 11 punktiem), taču diezin vai atstarpe būtu ievērojami mazāka. Vai turpmāk līderu duets būs vēl izteiktāks? Gribētos, lai tā nenotiktu, lai par titulu spēkotos 3-4 komandas un lai atkal viss izšķiras pēdējā riņķī un pēdējās kārtās.

Līdzīga situācija kā šogad bija 2020. gadā, kad pirmais bija “Riga FC”, otrā bija RFS, bet trešā vieta no otrās atpalika par 19 punktiem (Valmiera), savukārt pērn trešā vieta (“Auda”) atpalika no vicečempiones “Riga FC” komandas par 30 punktiem. Pēdējos piecos gados mazākā punktu starpība no trešās vietas līdz otrajai bija 2022. gadā – RFS tikai par 5 punktiem atpalika no “Riga FC” (par čempioni togad kļuva “Valmiera FC”, otrā vieta atpalika par 4, bet trešā par 9 punktiem, kas 36 spēļu kārtu distancē nav daudz). Tā ka runāt par kaut kādu tendenci nevar un cerams, ka nevarēs.

Cerams, ka jau nākamsezona FK “Auda”, “Valmiera FC” vai FK “Liepāja” (bet varbūt visi trīs?!) izrādīs abām Rīgas labākajām komandām daudz sīvāku konkurenci. Turklāt mēs jau vēl nezinām, kādas pārmaiņas (tajā skaitā sastāva atjaunināšanā) notiks čempionu un vicečempionu rindās.

“Audas” žests un “Valmieras” parādi

Otro sezonu pēc kārtas par bronzas medaļām spēkojās FK “Auda” un “Valmiera FC”. Otro sezonu pēc kārtas pārāka bija “Auda”. Šosezon – lielā mērā tāpēc, ka valmieriešiem par parādiem tika kopumā atņemti 9 punkti, jo pretējā gadījumā Valmieras komandai būtu par 4 punktiem vairāk nekā “Audai”. Tas, ka Valmieras komanda neatkarīgi no situācijas un neatkarīgi no tā cik smags zobens karājās virs tās galvas turpināja demonstrēt labu futbolu, spēlēja tā, it kā nekas nebūtu atgadījies un it kā vienā mirklī komandai nedraudētu nokrišana pat līdz 8. vietai (tas vēl labākajā gadījumā), jau vien rada cieņu pret visu komandu un ne tikai futbolistiem, kas iet laukumā.

Daudz ko par gaisotni komandā un par spēlētāju uzticēšanos kluba vadībai (vismaz tai vadībai, kas atrodas Valmierā) liecina tas, ka neviens spēlētājs nevērsās Latvijas futbola federācijā ar prasību lauzt līgumu, kaut gan iegansts un tiesības tā rīkoties bija. Kā tas tika panākts, tas lai paliek Valmieras komandas pašas ziņā, taču tas atmaksājās un viss beidzās labi – 4. vieta un līdz ar to atgriešanās UEFA Konferences līgas kvalifikācijā nākamajā gadā (jācer, ka šā gada maija vēsture neatkārtosies un nākamgad tajā laikā parādu nebūs).

Kā morāla kompensācija – bronzas medaļas un kauss par 3. vietu no sīvākajiem konkurentiem cīņā par “bronzu” FK “Auda” futbolistiem.

Tas savukārt liecina par gaisotni, kāda ir virslīgā – lai cik principiāli niknas un nepiekāpīgas konkurentes komandas būtu laukumā (tas pilnā mērā attiecas uz “Audas” un “Valmieras” spēlēm!), lai kādas emocijas būtu laukumā spēļu laikā, tās nesagrauj savstarpēju cieņu. Visiem bija labi zināms, ka ne jau Valmieras futbolisti (tieši viņi, treneri un tā sauktais apkalpojošais personāls bija lielākie cietēji!) vai kluba vadība Valmierā bija vainojami, ka radās parādi un ka tik ilgi neizdevās tikt ar tiem galā. Ja virslīgā būtu balva par godīgu cīņu jeb fair-play nominācija, tad “Audai” konkurentu nebūtu.

“Liepājas” maldīšanās

Pirmais četrinieks virslīgā otro gadu pēc kārtas ir nemainīgs gan sastāva, gan vietu secības ziņā, kaut gan diezgan ilgi – vairāk nekā pusi no turnīra distances – līderu kvartetā bija BFC “Daugavpils” un ieņēma kluba vēsturē augstāko 5. vietu, taču vispirms jau no FK “Liepāja” tika gaidīta spēkošanās vismaz par vietu četriniekā un arī par kaut ko augstāku. Bet... Pēc pirmā riņķa Liepājas komandas rēķinā bija tikai 7 punkti un tā atradās 10. vietā, pēc otrā riņķa – 15 punkti un 9. vieta. Tik slikts sākums FK “Liepāja” vēsturē vēl nav bijis, kaut gan tam nebija nekādu priekšnosacījumu – komandas rocība nekļuva mazāka (tā ir viena no lielākajām virslīgā), gatavošanās pirms sezonas tika veikta pēc iecerētā plāna, bet laukumā bija ... nesaprotama komanda. Tas vismaz turnīra pirmajā pusē liepājniekiem būtu gandrīz kā kompliments.

✅ Sezona finišēta! BFC Daugavpils pēdējā kārtā notur 5. vietu, @FSMETTA augstākais rezultāts, kopš līgā ir 10 komandas, @fsjelgava sezona noslēgta ar uzvaru, bet finišā pēdējā vieta, @GROBINAS_SC spēlēs pārspēlēs par vietas saglabāšanu līgā.

📽️Spēļu aizraujošākie momenti un… pic.twitter.com/PM4MIyWbJt

— Tonybet Virslīga (@FutbolaVirsliga) November 11, 2024

Finišā izdevās ieņemt 6. vietu, kas ir sliktākā rezultāta atkārtojums – 6. vieta bija arī 2019. gada čempionātā, taču tad liepājnieki tikai par 8 punktiem atpalika no trešās vietas (FK “Ventspils”), bet tagad no pirmā trijnieka šķīra 21 punkts... Un tas vēl labi, ka izdevās tikt 6. vietā, jo krietni labāk izdevās aizvadīt čempionāta otro pusi – 15 punkti pēc pirmajiem diviem riņķiem un 24 punkti kopā trešajā un ceturtajā riņķī.

Maldīšanās komandas sastāva veidošanā un līdz ar to arī savā spēlē, atrautība no Liepājas futbola saimniecības un vides padarīja šo sezonu par neveiksmīgu ne tikai sportiskā ziņā (diezin vai mierinājums ir iekļūšana Latvijas kausa izcīņas pusfinālā) – uz komandas spēlēm nāca maz vai pat ļoti maz skatītāju.

Ir, par ko padomāt, lai 2025. gada sezonā viena no tradīcijām un panākumiem bagātākā pilsēta Latvijas futbola vēsturē atkal ieņemtu sev pienācīgu vietu.

Jaunas sejas

Vispirms gribu izcelt FK “Auda” galveno treneri slovēni Zoranu Zeļkoviču. 44 gadus vecais treneris pie komandas stūres stājās jūnija vidū, komandas rindās nenotika revolucionāras pārmaiņas, turklāt uz “Riga FC” devās (atgriezās) tās labākais un tagad arī visa čempionāta labākais vārtu guvējs brazīlietis Režinaldu Ramiress (13 no 25 vārtiem guva vēl “Audas” rindās), taču komandas sniegums ne uzreiz, bet ar katru nākamo spēli sāka mainīties un “Auda” sāka spēlēt arvien labāk. Tieši Zeļkoviča vadībā “Auda” pirmo reizi atņēma punktus “Riga FC” komandai un pirmo reizi uzvarēja čempioni RFS komandu.

Trešā vieta Latvijas virslīgā un iekļūšana kausa izcīņas finālā ir jaunā slovēņu trenera līdz šim lielākie panākumi (un kur vēl 5 uzvaras UEFA Konferences līgas kvalifikācijas turnīrā!). Dzimtenē bija Slovēnijas kausa iegūšana 2022. gadā ar FC “Koper”. Līgums ar Zeļkoviču beidzas un ir tikai likumsakarīgi, ka “Audas” vadība grib ar viņu vienoties par turpinājumu.

FK “Auda” Zeļkovičam bija pirmais ārzemju klubs viņa trenera karjerā, pirms ierašanās Latvijā viņš bija slovēņu slavenākās komandas Ļubļanas “Olimpija” galvenais treneris un nebūs pārsteigums, ka tagad viņu aicinās atgriezties dzimtenē.

Nebūs pārsteigums arī, ja viņam būs citi piedāvājumi, bet pilnīgi skaidrs, ka “Audai” nebūs viegli saglabāt viņu galvenā trenera amatā.

Pēc katras spēļu kārtas izcēlu vienu, dažus vai pat vairākus pašmāju spēlētājus un nereti jaunos spēlētājus. Skaidrs, ka tas bija visai subjektīvi un atsaucoties arī uz citu vērtējumiem. Tika pieminēti arī salīdzinoši jauni vai pavisam jauni vārdi virslīgā, daži, kuri tiks pieminēti tagad, netika minēti, jo tajās spēļu kārtas citi bija redzamāki. Visi tagad pieminētie nav virslīgas debitanti, daži ir spēlējuši tajā jau iepriekš, turklāt vēl vismaz tik pat garš ir neminēto pašmāju spēlētāju saraksts, kuriem turpināsim sekot nākamsezon. Tāds kā saraksts-melnraksts.

FS “Jelgava” pamet virslīgu un diezin vai komandā izdosies saglabāt visus jaunos spēlētājus. Piemēram – 18 gadus veco centra aizsargu Valteru Puru (viņam bijušais “Daugavas” meistaromandas, tad arī Latvijas izlases spēlētājs, bet tagad treneris Jurijs Popkovs ieteica pievērst uzmanību jau pirmajā čempionāta spēlē) vai 20 gadus veco centra (balsta) pussargu Ralfu Šitjakovu (žēl tikai, ka veselības likstu dēļ šosezon spēlēja mazāk nekā varētu), 21 gadu veco pussargu Mārci Peilānu un varbūt vēl dažus.

No Grobiņas komandas pieminēšu 18 gadus veco uzbrucēju Rodrigo Gauči (25. novembrī būs 19) un 21 gadu veco aizsargu Dāvidu Družiņinu, no FK “Liepāja” - aizsargu Alanu Kangaru (19 gadi), no BFC “Daugavpils” varētu nosaukt gandrīz pusi no komandas, bet izcelšu tomēr aizsargus Gļebu Mihaļcovu (20 gadi, 30 spēles šosezon virslīgā) un Aleksandru Molotkovu (17 gadi, 28 spēles), kā arī pussargu Ņikitu Barkovski (18 gadi, 22 spēles).

Valmieras komandā sezonas otrajā daļā iekļāvās un nostiprinājās sastāvā 20 gadus vecais aizsargs (arī pussargs) Ralfs Kragliks un jau pēc sezonas pirmo reizi tika uzaicināts U21 izlasē. Tukuma komandā 24 spēlēs piedalījās 17 gadus vecais pussargs Helvijs Joksts.

No FK “Metta” arī varētu pieminēt vairākus jaunos spēlētājus (šajā un Daugavpils komandā bija visvairāk tieši pašu skolas audzēkņu), bet minēšu 18 gadus veco uzbrucēju Markusu Ivulānu (31 spēle, 4 vārti) un pussargu Kristapu Grabovski, kurš iekļāvās komandā sezonas otrajā pusē, jau pat tuvāk sezonas beigām, taču 19 gadus vecais futbolists paspēja kļūt par vienu no komandas līderiem. Un tie vēl nebūt nav visi.

Lielākais progress starp Latvijas futbolistiem, manuprāt, šosezon bija Dmitrijam Zeļenkovam no RFS. Rēzeknietis 13 gadu vecumā nokļuva “Metta” skolā, kādu laiku bija Itālijā (četras sezonas “Empoli” sistēmā) un vēl 2022. gadā virslīgā aizvadīja 10 spēles, turklāt guva tajās 8 vārtus. Pērn – 24 spēles, taču nebija tik pamanāms, kāds kļuva šosezon.

Savainojuma dēļ no RFS ierindas izkrita čehu aizsargs Petrs Marešs, viņa vietu ieņēma Zeļenkovs un ļoti pārliecinoši aizvadīja atlikušo sezonas daļu gan virslīgā (28 spēles, tikai vienā no pēdējām 10 spēlēm bija laukumā mazāk par 70 minūtēm, bet 7 spēlēs – visas 90 minūtes), gan Eiropas kausos (8 spēles), gan Latvijas izlasē ( trijās pēdējās spēlēs – 80, 82 un 90 minūtes).

Tagad sekosim Latvijas izlases šīs sezonas pēdējām spēlēm UEFA Nāciju līgas C divīzijā ar Ziemeļmaķedoniju un Armēniju. Starp izlases kandidātiem ir 17 spēlētāji no “Tonybet” virslīgas klubiem.