Kas jauns hokejā? Runā Matulis: Nekā jauna...

Pasts, telegrāfs un tilti – tie laikam bija pirmie objekti, kas jāpārņem savā varā, lai izdotos revolūcija. Hokeja kongresos vissvarīgākais jautājums ir ievēlēt pareizos cilvēkus balsu skaitīšanas komisijā. Lai nenotiktu kā pirms dažiem gadiem, kad pretendents ir uzvarējis esošo prezidentu, bet balsu skaitītāji... saskaita 3 vai 4 balsis par labu zaudētājam. Tiem, kas kaut cik regulāri spēlē zolīti, ir skaidrs, ka vienam +3 ir -3 otram jeb sešu (astoņu) balsu starpība. Lai nenotiktu nekas neparedzēts, LHF prezidents Kalvītis pats ierosināja, lai balsis skaita Jānis Lauris (Valmiera), Aivars Zeltiņš (Jelgava) un Gints Bisenieks.

Praktiski jau šoreiz viņiem tas pat nebija jādara, jo kongress ritēja lielā vienprātībā un pat debatēs uzstājās akurāt viens (!!) cilvēks. Laikam jau visiem viss bija skaidrs un par 100% pieņemams.

Kaut vienā no pirmajiem dienas kārtības jautājumiem iznāca nonsenss (Kirova terminoloģijā) vai kāzuss. LHF Statūti paredz, ka biedru kandidāti par pilnvērtīgiem biedriem kļūst pēc gada, kas pieciem kandidātiem akurāt apritēs 7. oktobrī. Kad iepriekšējā kongresā tika gāzta vecā vara. Tagad iznāk mazs kāzuss – šie pieci biedru kandidāti nepilnvērtīgi biedri būs krietni ilgāk par gadu. Lai gan neviens no viņiem nav vainīgs, ka kongress sasaukts ātrāk. Loģiski būtu bijis, ja kāds no 28 balsstiesīgajiem biedriem piedāvātu deleģēt valdei tiesības pirmajā valdes sēdē pēc 2017. gada 7. oktobra šos piecus kandidātus akceptēt kā LHF biedrus. No šiem pieciem kandidātiem – Jevgeņija Ļinkeviča sporta savienība, SIA «GRB investīcijas», SIA «Nordic Sport Invest», Latvijas Hokeja līga un biedrība «Jaunie censoņi» - personīgi pazīstu tikai treneri Ļinkeviču, un man nav galīgi nekādas ieinteresētības šo biedru/nebiedru statusā.

No nomaļus stāvoša skatītāja pozīcijām kongresā bija divas naglas. Latvijas izlases bijušā (esošā?) galvenā trenera Boba Hārtlija videouzstāšanās, ka viņš mīl Latviju un «ka šajās stundās jānotiek līguma parakstīšanai». «Šīs stundas» nu jau ir ievilkušās vismaz līdz svētdienas vakaram, taču LHF ģenerālsekretārs Viesturs Koziols ieslēgtu TV kameru sabiedrībā braši ziņoja, ka līgums ar kanādieti būšot līdz pat 2022. gada Pekinas ziemas olimpiskajām spēlēm.

Tiesa, tajā esot divas nenozīmīgas atrunas: ja kāds NHL klubs piedāvās kanādietim darbu, tad Latvija paliek... 2. vietā vai bez trenera. Otra atruna – Bobs paralēli darbam Latvijas izlasē gribot strādāt arī kādā no Eiropas klubiem... Nu ļoti labili nosacījumi piecu gadu ciešai laulībai.

Otra nagla bija Miera Baloža jeb valdes locekļa Edgara Jansona ziņojums/skaidrojums par LHF finansēm (vairāk gan vērsts iepriekšējās valdīšanas kritikā). Putra ar Lipmana grāmatvedēm, kuras izšķirošajos brīžos bieži gadījās... atvaļinājumā, principā turpinās. Jo Starptautiskā Hokeja federācija (IIHF) nav izrādījusi nekādu vēlmi sadarboties un ziņot par iepriekšējās valdīšanas rebēm Cīrihē. Miera Balodis, kurš pērnruden bija galvenā figūra Lipmana gāšanas procedūrā, savā ziņojumā gribējis būt daudz skarbāks, taču pārējie valdes locekļi viņu mazliet piebremzējuši. No Rīgas torņu gaiļiem arī nav lielas jēgas kakāt uz galvas IIHF bonzām.

Nobeigumā divas baumas (neoficiālas ziņas?). Hokeja kuluāros tika runāts, ka Kalvītis grasoties aicināt Kirovu Lipmanu atpakaļ uz hokeju (proti, valdi), taču šis laikam tomēr uzskatāms par Kirova paša viltus balodi. No malas izskatās, ka LHF vismaz pagaidām bez bijušā prezidenta iztiek itin labi.

Otra bauma (vēsts) gan ir ar krietni prāvāku ticamības devu. Proti, IIHF gribot Lipmanu uzņemt IIHF Slavas zālē. Galu galā viņš ir vadījis Latvijas Hokeja federāciju gandrīz 20 gadu!

Un šī bauma (vēsts) ļoti nepatīkot kādam no Kirova mūžsenajiem oponentiem, bet tie neesot nedz Miera Balodis, nedz Ostaps Benders, nedz arī kāds cits no valdes locekļiem.

Eh! Ar tādu negatīvu iekrāsu veidojas mans ziņojums no Vagonu ielas. Kaut principā man daudz kas tur patika. Ja vēl hokeja cilvēki atļautos atklāti un nevis aiz stūriem runāt par Latvijas hokeja akūtajām problēmām, es būtu bezgala priecīgs. Jo tagad iznāk tāpat kā Kirova laikos – ne visi biedri ar visu ir apmierināti, bet baidās publiski par to runāt. Nekā jauna...