Neizbēgama sportistu karjeras sastāvdaļa ir traumas. Daudz kas ir atkarīgs ne tikai no sportista ķermeņa, sporta veida, bet arī veiksmes faktora. Viens no veiksmes stāstiem ir Vojteka Voļska personā, kurš pirms desmit mēnešiem KHL spēlē ielidoja ar galvu bortā, salaužot divus mugurkaula skriemeļus un bojājot muguras smadzenes. Tomēr hokejists neplāno beigt spēlēt hokeju un ir gatavs jaunam izaicinājumam Ķīnā.
«Man likās, ka esmu paralizēts,» sacīja Voļskis.
Tā bija sezonas ievada daļa, kad Magņitogorskas «Metallurg» savā laukumā uzņēma Kazahstānas klubu Astanas «Baris». Trešās trešdaļas vidū rezultāts uz tablo vēstīja 1:1, mājinieki spēlēja vairākumā. Laukumā bija devusies «Metallurg» triecienmaiņa: Mozjakins, Zaripovs, Kovāržs, Lī un Voļskis. Pēc aizsarga Lī metiena «Baris» vārtsargs atsita ripu, pēc tās steidzās Voļskis, lai saglabātu to pretinieku aizsardzības zonā. Kritienā glābjot situāciju, uz Voļska torsa uzgūlās pretinieku hokejists, bloķējot viņam iespēju izmantot rokas, lai samazinātu sadursmes ātrumu ar laukuma apmali. Pēc trieciena hokejists palika nekustīgs.
«Tas ir kā dzirdēt zvanus, kas aiziet pie galvas, lai tu pārvietotos - lai kustinātu rokas un kājas,» intervijā portālam thestar.com sacīja Vojteks Voļskis. «Zvani paliek arvien skaļāki un skaļāki, un skaļāki, līdz es sāku kustināt savas rokas un kājas. Un tad es domāju: OK, tā ir laba zīme.
Patiesībā tas ir neprāts, kā darbojas ķermenis. Tas ir mehānisms, kas aizsargā tevi šāda veida situācijās. Patiesi pārsteidzoši, kas notiek ķermenī.»
Pēc gūtās traumas hokejists laukumu atstāja bezsamaņā uz nestuvēm. Voļskis nekavējoties tika ievietots reanimācijā. Atgūstot samaņu, Polijā dzimušais kanādiešu uzbrucējs «Metallurg» kluba vadībai izteica vēlmi atveseļoties līdz izslēgšanas spēlēm. Pēc tāda veida traumām hokejisti beidz karjeru, kur nu vēl domā atgriezties laukumā pēc pāris mēnešiem. Protams, Voļskis laukumā pagājušajā sezonā neatgriezās, bet tagad uzbrucējs gatavojas jaunajai sezonai ar jaunu klubu un citādāku skatu uz dzīvi. Viņš ir priecīgs par divu gadu līgumu ar Pekinas «Kuņluņ Red Star», kuras galvenais treneris ir Maiks Kīnens. Voļskis pie dzelzs Maika spēlēja 2015./16. gada sezonā, kad pārstāvēja Magņitogorskas «Metallurg» komandu un palīdzēja izcīnīt Gagarina kausu. Neskatoties uz to, ka Kīnens pret saviem spēlētājiem izturas stingri, tas Voļski neuztrauc, viņš sacīja, ka vienīgās problēmas ar kanādiešu treneri ir spēlētājiem, kuri nestrādā smagi.
Hokejists uz Ķīnu plāno vest arī savu sievu un divus mazos bērnus, dodot viņiem iespēju iepazīt jaunu kultūru.
Voļskis uz Kanādu pārcēlās no savas dzimtenes Polijas četru gadu vecumā, viņš uzauga Toronto piepilsētā, pieticīgos apstākļos. Hokeju viņš iepazina uz aizsaluša tenisa laukuma. Pieticīgi bija ne tikai dzīvošanas apstākļi, bet arī slidas, kuras bija krietni par lielu, un brīvā vieta zābakā tika aizpildīta ar salvetēm vai velkot vairākus pārus zeķu. No iesācēja vietējā hokeja līgā Voļskis izauga līdz Ontārio hokeja līgas (OHL) zvaigznei, un 2004. gada NHL draftā hokejistu izvēlējās Kolorado «Avalanche» komanda ar 21. kārtas numuru. Galvenie palīgi mērķu īstenošanā bija viņa ģimene - māte, tēvs un vecākais brālis.
NHL karjera hokejistam neizvērtās, kā viņš pats bija vēlējies. Pasaules labākajā hokeja līgā Voļskis pavadīja 451 spēli, atzīmējoties ar 267 (99+168) punktiem, 29 izslēgšanas mačos uzbrucēja kontā 17 (8+9) punkti.
20 gadu vecumā Voļskis vienā sezonas laikā guva 50 punktus, pāris gadus vēlāk 65 punkti sezonas ietvaros. Tālākais NHL karjeras ceļš nebija tik gluds, trīs sezonu laikā hokejists nomainīja četras komandas, viens no produktivitāti samazinošajiem faktoriem bija gūtās traumas.
«Pēdējās sezonās NHL es nebiju pārliecināts, cik ļoti vairs spēju izbaudīt spēli,» komentēja Voļskis. «Mazliet vairāk nekā gadu biju ieslīdzis nelielā depresijā. Varētu teikt, ka man vairs nepatika hokejs. Domāju, ka tas nonāca līdz tādai stadijai, kur biju gatavs pamest hokeju vai meklēt palīdzību. Kad spēlēju Ņujorkā, man bija jādodas pie terapeita. Domāju, ka cilvēki nesaprot, cik daudz spēlētāji NHL un sportā vispār cieš no depresijas. Viennozīmīgi tas bija grūts laiks. To skaitā ar traumām un citām likstām, tas paņem daudz nervu.»
Terapijā pavadītais laiks Voļskim palīdzēja atrast izeju no dzīves smagākajiem pārbaudījumiem.
Uz Krieviju hokejists pārcēlās pēc neveiksmīgas sezonas ar Vašingtonas «Capitals» komandu, 27 spēlēs uzbrucējs spēja gūt vien deviņus (4+5) punktus. 2013./14. gada sezonā, kad pie Ņižņijnovgorodas «Torpedo» komandas stūres debitēja Pēteris Skudra, debiju KHL piedzīvoja arī Voļskis. Pirmajā sezonā hokejists atzīmējās ar 38 (19+19) punktiem 54 spēlēs, bet septiņos izslēgšanas mačos uzbrucēja kontā vieni vārti un divas piespēles. Debijas sezonā uzbrucējs ierindojās starp desmit labākajiem līgas vārtu guvējiem. Nākamajā sezonā Voļskis tika iecelts par komandas kapteini, cēlās arī hokejista rezultativitāte. 52 mačos 43 (23+20) punkti, bet piecās izslēgšanas spēlēs četri (2+2) punkti.
Pirmajā sezonā Krievijā Voļskis guva līdz šim ātrāko hat-trick līgas vēsturē - 1 min. 46 sek.
«Daži pirmie mēneši bija smagi. Bet tu pierodi. Es domāju, ka Krievijā diezgan nobriedu. Es atkal sāku iemīlēt hokeju. Nonākot Krievijā, man bija iespēja skatīties uz visu ar svaigu skatu. Tas atvēra man acis. Es sāku domāt: tā ir privilēģija. Un tā var tikt atņemta jebkurā brīdī,» sacīja Vojteks Voļskis.
Uz 2016. gada 13. oktobrī gūto traumu ģimene un draugi skatījās ar šausmām. Viņa meistarības pilnveidošanās treneris Jārī Birski bija neizpratnē, kā tikko kakla traumu guvušu spēlētāju no laukuma var novest, neuzliekot šinu ap traumēto vietu.
«Vojteks man sacīja, ka viņi uz slimnīcu brauca pāri dzelzceļa pārbrauktuvei, kamēr ārsts viņu turēja ar ceļiem, jo Voļskis esot kustējies,» sacīja Birski. «Grīļošanās varēja ietekmēt viņa nervus. Ceļā uz slimnīcu viņš varēja tikt paralizēts.»
Pagāja vairāk nekā divas nedēļas, līdz Voļskis varēja mierīgi pastaigāties, nepaliekot sliktai dūšai. Lai gan sākumā hokejists teica, ka atgriezīsies uz izslēgšanas spēlēm, rehabilitācijas process ilga četrus mēnešus. Pēc viena mēneša divi bojātie skriemeļi dzija ātri, tomēr citas sadursmē traumētās ķermeņa daļas ne tik aši.
«Tajā brīdī es domāju, ka vairs nekad nebūšu spējīgs atkal spēlēt,» sacīja Voļskis.
Janvārī hokejists jau bija Kanādā, kur viņam veiksmīgi tika veikta kakla operācija. Sākot savu pirmssezonas sagatavošanās posmu, viņš vairs nedomāja par traumu. Pirms došanās uz Eiropu Voļskis trenējās ar Stīvenu Stemkosu, Brentu Bērnsu un Džeisonu Specu, kopā ar NHL hokejistiem uzbrucējs cīnījās bezbailīgi un ar lielu cīņassparu.
Hokejista mērķis ir spēlēt tik ilgi, līdz patlaban 14 mēnešus vecie bērni - meita Lennona un dēls Vestons - būtu spējīgi paturēt atmiņā, kā spēlē viņu tēvs.
«Kļūstot vecākam [Voļskim ir 31 gads], tu sāc redzēt tuneļa galu... Tu saproti, ka tev jāspēlē tik labi, cik labi vien vari, cik smagi tu vari un cik ilgi vari,» sacīja Voļskis.
«Atgriežoties no traumas, šī ir mana pēdējā iespēja. Tu nekad nevari zināt, kad tas tiks atņemts. Tāpēc tev vajag izpildīt darbu pēc iespējas labāk.»
