Kas jauns hokejā? Runā Matulis: Latvijas preci nepiedāvāt!

Droši vien tagad reti kurš to atceras, bet pirms 1993. gada pasaules čempionāta C grupas turnīra (12. marts - 21. marts) izlases galvenais treneris Helmuts Balderis nevarēja rēķināties ar Aleksandru Beļavski, Oļegu Znaroku un Igoru Pavlovu, bet Harijs Vītoliņš izlasi papildināja jau turnīra gaitā, ierodoties uz ceturto spēli ar Koreju (27:0). Iemesls prozaisks - visi bija aizņemti maizes darbā savos klubos. Kas Znarokam un Pavlovam bija Vācijas... 3. līga, Beļavskim - kvalifikācijas turnīrs par tikšanu Zviedrijas elites sērijā, bet Vītoliņam - cīņa par vietas saglabāšanu Šveices NLA. Labi, ka Kūrai spēles beidzās savlaicīgi, un labi, ka Balderis pietaupīja vietu pirmās maiņas centram... Vītoliņa loma izšķirīgajās spēlēs ar Slovēniju un Ukrainu bija pietiekami izšķiroša. Nu labi - C grupa - zems līmenis (kaut tāds nebūt nebija!), taču arī uz B grupas čempionātu pēc gada Kopenhāgenā neviens no šīs četrotnes netika. Aizņemti klubos! Un labi, ka AHL savlaicīgi izkrita Providensas «Bruins», ļaujot Grigorijam Panteļejevam un Sergejam Žoltokam ierasties uz trešo un ceturto spēli... Labi - tā bija B grupa un sen, bet 2006. gadā, kad Turīnā notika olimpiskās spēles - visa sporta kvintesence (!) - Latvija nedabūja aizsargu Viktoru Ignatjevu. Jo - Austrija uz olimpiādi ceļazīmi nebija dabūjusi un spēļu laikā mierīgi turpināja savas valsts čempionātu. Formāli Ignatjevs varēja pamest savu Lincas klubu, kur aizvadīja otro sezonu, bet tad droši vien tur nebūtu arī trešās un ceturtās sezonas. Protams, jebkurš darba ņēmējs un gandrīz jebkurā laikā var uzteikt savam darba devējam un braukt kaut vai uz Antarktīdu vērot pingvīnus, bet reālajā dzīvē tā notiek reti un, ja atmiņa neviļ, tad izlases 25 gadu ilgajā laikā tikai Aigars Cipruss 1997. gadā pameta IHL klubu, ar kuru bija līgums, lai Latvijas izlases sastāvā spēlētu A grupas čempionātā Turku. Jo zināja, ka atgriezties Amerikā negrib, bet viņam īsti šādas iespējas arī vairs nebūtu.

Kāda šīs pagarās rindkopās morāle?

Latvijas izlase ir svēta lieta, bet darbs klubā tomēr ir primārs. Un tādēļ mazliet dīvaina ir jaunās LHF vadības vēlme treniņnometnē kaut vai uz laiku redzēt vairākus Amerikā spēlējošos juniorus. Kuriem sezona vēl nav beigusies...

Vai NCAA studentus, no kuriem dažiem sezona gan cauri, bet mācības augstskolās jāturpina.

Lai cik tas būtu stulbi, viss rakstītais attiecas arī uz Latvijas virslīgas klubos spēlējošajiem. Vairāki «dīvāna treneri» jau nezin kuro sezonu pieprasa, lai uz Latvijas izlases koptreniņiem tiktu uzaicināti labākie pašmāju spēlētāji. Jo puišiem esot potenciāls! Un tas celšot arī valsts čempionāta prestižu. Ar abām rokām par un pat mana laika Bulta paceļ visas četras ķepas, bet... labākie no četriem labākajiem Latvijas klubiem brīvi var tikt tikai 19. martā, ja pusfināli beidzas trijās spēlēs, vai 22. martā - ja piecās. Un arī tad divu vadošo klubu hokejisti būs aizņemti finālā līdz 30. martam (ja 4-0) vai pat līdz 5. aprīlim (ja sērija ieilgst līdz septiņām spēlēm).

Un kā tu pārbaudīsi pašmāju preci, ja tai vajadzētu būt uz letes jau 1. vai 2. aprīlī, kad arēnā viesosies Krievijas izlase, ja kandidāti nebūs pat bijuši pie Boba Hārtlija? Pat uz mačiem ar Baltkrieviju - 7. un 8. aprīlis Daugavpilī - nebūs laika iejusties izlasē un sevi parādīt treniņos.

Es ļoti labi saprotu Latvijas klubu saimniekus un arī tos LHF darbiniekus, kuri sastāda Latvijas virslīgas kalendāru un Latvijas izlases treniņu grafikus. Nav jau mūsu virslīgā steriem neviena trenera neieraudzītu spēlētāju, kas reāli varētu cerēt spēlēt pasaules čempionātā. Vai viena kandidāta dēļ, piemēram, «Mogo» būtu sezona jābeidz jau 5. martā? Taču no otras puses - iznāk pavisam dīvaini: laikā, kad izlases treneriem būtu jāvētī Latvijas čempionāta labākie kadri, viņi trenēs tos, kuru spējas tāpat ir zināmas, - «Dinamo» un HK «Rīga» spēlētājus (kopā 25 gb.).

Diži daudz jau to virslīgas pārbaudāmo arī nebūtu. Sezonas otrajā pusē vairāk vērojot Latvijas virslīgu, no čempionu sastāva acīs iekritis Martins Lavrovs un Imants Ļeščovs, no vicečempioniem tie, kas to pēdējie papildinājuši, - Juris Upītis, Koba Jass un Aleksandrs Galkins, kā arī Sandis Zolmanis, kurš iekritis acīs Bobam.

Lai piedod visi «Mogo» metēji un vārtu aizstāvji, labākais jums ir Elviss Želubovskis.

No «Zemgales» vispirms jau uzbrucējs Niklāvs Birovs un aizsargs Eduards Hugo Jansons, varbūt arī Rinalds Rosinskis un no HS «Rīga» - uzbrucējs Oļegs Šišļaņņikovs. Lasītāji šo kandidātu sarakstu, protams, var papildināt, jo katram savi mīluļi un savs redzējums.

Tā kā izlases treniņi notiks no rītiem, Bobam Hārtlijam un viņa palīgiem vakarpusē būs pietiekami daudz laika, lai sekotu līdzi Latvijas čempionāta pusfināliem un finālsērijai.

Kazi, varbūt Hārtlija acs ir tikpat asa kā pirms piecpadsmit gadiem bija Kurtam Lindstrēmam, kurš Latvijas play-off spēlē pamanīja «Liepājas metalurga» aizsargu Krišjāni Rēdlihu. Kurš tā kā jau grasījās nomainīt hokeja nūju pret augstskolas solu.

Iznāca laba karjera hokeja laukumā. Hārtlijam arī būs vairāk laika, lai saprastu, ka Latvijā šis tas ir ne tā kā citur pasaulē: pirms 15 gadiem Lindstrēms ilgi nesaprata, kā tas var būt, ka Latvijas čempionāta rezultatīvākais spēlētājs atteikšoties nākt uz izlases treniņiem (tolaik 36 gadus vecais Guntars Paste).

No visa izlases apkalpojošā personāla šobrīd vismazāk apskaužu Māri Baldonieku: viņam esot jāiesniedz grafiks Hārtlijam - kuri spēlētāji būs katrā nākamajā treniņā.

Man tas šobrīd izskatās kā vilcienu atiešanas un pienākšanas saraksts Imantas stacijā. Varbūt kāds vilciens kavēsies, bet kāds nepienāks nemaz...

Priecē, ka kandidātu sarakstu veidojuši četri speciālisti, tātad neviens lietaskoks netiks neievērots. Laikam jau dikti garš tas saraksts, ja deviņas stundas pirms treniņa vēl nebija publiskots. Bet varbūt atgriezušies Kirova laiki un uz treniņu var nākt katrs, kurš sevi uzskata par Latvijas izlases treniņa cienīgu.

Mjā, arī šis pavasaris būs interesants.