Kā darvas karote medus mucā... (2)

Svetlana Zitāne - vairākkārtēja Latvijas un PSRS junioru čempione. Latvijas izlasē aizvadījusi 59 spēles un guvusi 361 punktu.

Iznāca tādas smagas pārdomas pēc spēles ar čehietēm, ka bija grūti saņemties kaut ko uzrakstīt. Nezinu, var jau būt, ka es par daudz dramatizēju, bet šī spēle sabojāja visu priekšstatu par mūsu komandas iepriekšējām spēlēm - nebija tik grūti rakstīt pat pēc francūzietēm zaudētās spēles.

Rezultāts spēlē jau bija zināms, pirms tā bija sākusies, bet man dažbrīd likās, ka meitenes tikai „atsit numuru”. Lai arī čehietes meistarības ziņā bija pārākas, cīnīties var un vajag vienmēr. Varbūt tikai televizora ekrānos spēle izskatījās tik „bezzobaina” un gribējās ātrāk sagaidīt tās beigas.

Var jau teikt, ka totāli neveicas uzbrukumā, bet tas taču neliedz spēlēt un cīnīties aizsardzībā. Izskatījās, ka čehietēm nav nekādu problēmu apspēlēt mūsu komandu „pēc visām notīm”. Kur tad te aizsardzība, ja vienā ceturtdaļā mūsu komanda nebija sapelnījusi piezīmju normu, lai pretinieces varētu mest brīvos sodiņus. Tajā brīdī gribējās redzēt aizsardzības sistēmu maiņu, piemēram, no cilvēks – cilvēka aizsardzības pasegt zonas presingu, „pakrampēt” pretinieces epizodiski pa visu laukumu.

Zonu meitenes sedza savā laukuma pusē, bet ļoti, ļoti maz. Kāpēc nevarēja kaut ko pamainīt, ja jau cilvēks – cilvēku apspēlēja tik brīvi. Arī fonā visu laiku varēja dzirdēt – AIZSARDZĪBU, AIZSARDZĪBU. Laikam jau nav ko meitenēm pārmest, viņas izpildīja tikai treneru norādījumus.

Prieks gan bija par tām spēlētājām, kuras ilgāku laiku bija pavadījušas uz rezervistu soliņa: šoreiz atdzīvināja spēli, cīnījās godam, redzams bija meistarības (salīdzinot ar čehietēm) un pieredzes trūkums, bet tas jau ir tikai laika jautājums. Materiāls ir, tikai jāstrādā un rezultāti būs. Varbūt tā bija treneru „taktika” iemidzināt pretinieku modrību un neatklāt komandas trumpjus, kā zolītē saka – kāda stiprāka „dāma” jāpietaupa spēles beigām, nevar taču vienmēr spēles vidū „gāzties ārā ar kreiceni”, savai viltībiņai jābūt.

Un gan jau treneri un spēlētājas zina, ko dara, un šī spēle neatstās iespaidu uz nākamajām spēlēm, ātri aizmirsīsies un prātā paliks tās labākās spēles un izcīnītās uzvaras. Traģēdija jau nav notikusi, gribējās tikai intriģējošāku spēli, spraigu cīņu un emocijas, bet tagad tikai nostalģija.

Nē, tā jau ir pagātne un par to vairs nav jādomā. Tagad noteikti tiks pieteikta nopietna cīņa spānietēm, lai viņas dabūtu trūkties no „skarbajām latvju ziemeļmeitenēm”, jo ko gan tam pretī varēs likt dienvidnieciskais temperaments?

Izpētot pieejamo statistiku par Spānijas komandas rezultātiem šajā čempionātā, ir par ko aizdomāties. Līdzīgā spēlē zaudēts Lietuvai, bet arī tikai ar piecu punktu starpību. Tas ir maz, es teiktu divi trīnīši un rezultāts būtu citāds.

Aizdomāties ir par ko. Kā vajadzētu spēlēt mūsu meitenēm? Iespējams, ka arī labi, ka nav daudz informācijas par pretiniecēm, jo tad spēlēt ir vieglāk. Zinām, ka komandas līdere ir Valdemoro (Nr.9) ar vidēji 23 punktiem. Es domāju, ka Anetei būs cienīga pretiniece ar ko paspēkoties.

Domāju, ka meitenes ir cīņai gatavas un nesamierināsies ar to, ka ir tikušas astoņniekā. Cerams, ka pretiniecēm visas kārtis nav atklātas un šodien redzēsim arī kādu pārsteigumu. Jānovēl mūsu izlasei cīņas spars, veiksme un pārliecība par to, ko spēlētājas var, gan katra atsevišķi, gan kā komanda kopumā. Mēs zinām, ka meitenes var un mēs viņām ticam.

Tpu, tpu, tpu, ka tik kas nenotiek, kā teikts tai senā dziesmā, un turēsim īkšķus un jutīsim līdzi komandai – sarauj, Latvija!